Stāsts par Skandu

Skanda ir Dievu armijas augstais komandieris un ļaunuma iznīcinātājs. Viņš arī tiek uzskatīts par gudrības iemiesojumu. Viņu godina gan kā bērnu (Balasubramanian), gan izskatīgu un romantisku princi (Valli Manavaalan – Azhagan Murugan), gan kā neuzveicamu cīnītāju.

Skanda ir Šivas un Parvatī dēls. Visos Šivas tempļos ir Skandas altāris, tāpat kā visos Skandas tempļos ir altāris veltīts Šivam un Pārvatī.

Bhagavadgītā Krišna saka, ka starp visiem ģenerāļiem viņš ir Skanda.

Skanda ieradās, lai aizsargātu dievus, kurus mocīja dēmons Surapadma.

Skanda ilustrē mūžīgo cīņu starp Avidyā (nezināšana, neapzināšanās un tumsonība) un Gyāna, starp zemākajiem dēmoniskajiem spēkiem un augstākajiem dievišķajiem. Bet cīņa šī notiek gan kosmiskā līmenī, gan individuālā.

Skandam ir divas sievas – Valli un Devasena (kas ir Indras meita). Viņš tiek uzskatīts par Višnu brālēnu.

Skandas dzimšana

Kunga Šivam bija sešas galvas, no kurām četras vērstas katra savā virzienā, bet divas – uz augšu un leju. No katras sejas trešās acs izsprāgst ugunīgas enerģijas dzirkele, un gaisma piepilda visus virzienus. Tad Šiva šīs dzirksteles nodod Vāju (vējš/gaiss), bet tas, nevarot paciest Šivas dedzinošo enerģiju lūdz palīdzību Agni, kurš savukārt meklē palīdzību pie Gangas. Bet Ganga šīs dzirksteles nogādā uz Saravana ezeru, kur sešu Krittiku aprūpēts, sešos lotosa ziedos vienlaicīgi, dzimst Skanda.

Tieši šāds pat ir stāsts par Brahmanu un radīšanu, jo sākumā bija gaisma, kas piepildīja visu, un Brahma bija gaismas formā, kas piepildīja visu ēteru. Tad tā kļuva par gaisu, uguni, ūdeni un visbeidzot – zemi. Šī secība ir tieši tāda kā Skandas dzimšanā, kas tādējādi parāda, ka viņš ir visaugstais Brahmans savā personā.

Viens no Skandas vārdiem ir Subrahmanya, kas nozīmē “tas, kurš labi pazīst Brahmanu”, bet tikai Brahmans var pazīt Brahmanu, tādēļ kungs Subrahmanya (jeb Skanda) ir pats Brahmans, un tas mums atklāj Skandas patieso būtību (svarūpu).

Skanda ir gaisma, kas iznīcina neziņu un ilūzijas.

Dievam piemīt sešas absolūtas īpašības: bagātība, skaistums, vara, slava, zināšanas un spēja atteikties. Sanskritā to visu sauc vienā vārdā: Bhagavāns.

Skanda un Brahma

Reiz Brahma izrādīja necieņu pret Skandu, un viņš nolēma Brahmu pārmācīt pieprasot tam izskaidrot prānāvas OMM nozīmi. Un tā kā Brahmas skaidrojums nebija apmierinošs, Skanda nolēma, ka Brahma nav kvalificēts ieņemt savu posteni un iespundēja to aiz restēm, atbrīvojot viņu tikai pēc Šivas, Višnu un Indras kopīga lūguma.

Muruga kļuva par guru, jeb skolotāju, kad viņš izskaidroja prānāvas OMM nozīmi savam tēvam. Ar to viņš kļuva par Swaminatha.

Stāsts par Skandas sievām

Reiz dzīvoja karalis Nambiradžāns (Nambi), kuram jau bija septiņi dēli, bet viņš vēlējās arī meitu, un tādēļ viņš ziedoja Šivam. Viņa lūgšanas tika uzklausītas, un tika apsolīts, ka viņš mežā atradīs mazuli, kas kļūs par viņa meitu.

Ap to pašu laiku, gudrais Šivamuni mežā veica askēzes, un nejauši paskatījās uz briežumāti, kura tūdaļ palika grūta, un dzemdēja skaistu meitenīti, kuruturpat atrada karalis Nambi, un nosauca viņu par Vallinayaki. Viņš pieņēma jaundzimušo savā ģimenē un izaudzināja to par skaistu, jaunu meiteni.

Kad Vallinyaki bija precību gados, to pamanīja Skanda, un nekavējoties centās atrast veidu kā tai tuvoties. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, panākumiem vainagojās plāns, kurā Skandam palīdzēja viņa brālis Ganešs, kurš ir pazīstams arī kā Vināyaka, traucēkļu novācējs.

Brālis Ganešs Valli priekšā parādījās kā zilonis, un viņa no bailēm meklēja patvērumu pie netālu stāvošā vecā askēta (kura formu, savukārt, bija pieņēmis jaunais un izskatīgais Skanda). Pārbiedētā meitene solīja jebkādu atlīdzību, lai tikai paglābtos no briesmīgā zvēra. Skanda lūdza viņas roku, un viņa labprāt piekrita.

Otru sievu – Devayani – Skanda saņēma kā pateicības balvu par cīņu pret dēmoniem, tādējādi Deva Senāpati (kas arī ir Skandas vārds) kļuva par Devasena Pati (Devāsenas vīru).

Vallinayaki (jeb vienkārši – Valli) simboliski pārstāv gribasspēku (Iččhā Šaktī), bet otra sieva – Devayani – rīcības spēku. Tas parāda, ka dvēselei, kura vēlas nokļūt pie Dieva, nepieciešams kontrolēt gribasspēku un tad tiekties tik ilgi, kamēr mērķis ir sasniegts.

Sākotnēji Valli un Deivayani piedzima no Nārāyānas prieka asarām, un abas veica nopietnas askēzes, lai kļūtu par Skandas līgavām. Tika izlemts, ka Valli piedzims kā Indras (debesu valdnieka) meita, bet Sundaravalli piedzims uz zemes mednieku ciltī. Un tā patiešām arī notika.

Deivayani un Valli simbolizē arī divu veidu sekotājus, kuri tiecas uz atbrīvi un vienotību ar Visaugstāko. Pirmais veids ir tie, kas seko priekšrakstiem, un tos pārstāv Deivayani, kuru Skanda apprecēja ortodoksā ceļā. Otra sekotāju grupa ir tie, kuri vairāk seko sajūtām un emocijām nekā likumiem un noteikumiem. Šo grupu simboliski pārstāv Valli, kas izaug pie mednieku karaļa Nambi.

Skandas cīņa ar dēmoniem: Nandi lāsts

Sākumā Dakša veica askēzes Šivam par godu, un Šiva viņam deva svētību un Dakša kļuva par Dievu pavēlnieku un trīs pasauļu valdnieku, un Parvati piedzima kā viņa meita. Viņu sauca par Dakšayani, un viņa gribēja precēt Šivu un visi par to priecājās un rīkoja kāzas, uz kurām ierodoties, Šiva vienkārši aizveda Sati sev līdz, neievērojot nekādas kāzu ceremonijas, kas neprātīgi sadusmoja Dakšu tā, ka viņš sāka apvainot Šivu un ignorēt viņa līlās.

Līlā ir Hindu koncepts, ka skaidro visumu, kā dievu spēļu laukumu vai lielu leļļu teātri. „Līlā“ nozīmē „spēle“, bet reliģiskajos tekstos tas tiek lietots, lai apzīmētu spēli bez jēgas, kas attēlo dzīvi kā spontānu spēli. Tā kā pasaulīgās lomas un pienākumi tiek piešķirti ar Dieva ziņu (un sauc to par dharmu), tās nav pakļautas cilvēka varai. Beziemesla spēle līlā ir iemesls sevī un atlīdzība ikvienai dzīvajai būtnei, un tādēļ tiek uzskatīta par Dievišķu.

Dakšam bija 27 meitas, kuras tas bija izdevis mēnesim (Čandram) par sievām, bet Čandra īpaši iecienīja Rohini, kas aizskāra pārējās, kuras, dabiski, par to sūdzējās savam tēvam Dakšam. Saņēmis vēsti no savām meitām Dakša sadusmojās, un nolādēja mēnesi, bet Šiva to paglāba un paslēpa savos matos. Tas Dakšu sadusmoja vēl vairāk.

Pēc neilga laika Brahma, kas ir Dakšas tēvs, sarīkoja ugunsrituālu par godu Šivam, un uz to ieradās daudzi dievi, bet Šiva kā savu pārstāvi atsūtīja bulli Nandi.

Ieradās arī Dakša, un atklāti pauda savu nepatiku pret Brahmu, kurš bija nolēmis godināt Dakšas neieredzēto Šivu, turklāt vēl Dakša izturējās aizvainojoši pret Nandi. Neviens no klātesošajiem dieviem neiebilda pret Dakšas rīcību.

Nandi Dakšas uzvedību ņēma ļaunā, un nolādēja Dakšu dažādos veidos, turklāt arī nolādēja dievus par to, ka tie savas gļēvulības dēļ nav apsaukuši Dakšu.

Stāsts turpinās ar to, ka Dēmonu karalim Skhirasenam bija meita Surasai. Lai atriebtu daudzo dēmonu nāvi cīņās ar dieviem, Šukračārya (Venēra), kas ir dēmonu skolotāja, iemācīja Surasai visus ilūzijas (māyā) radīšanas noslēpumus, un Surasai kļuva par šo zināšanu adeptu, un pieņēma sev Māyā vārdu. Lai atgūtu dēmonu zaudēto slavu un spožumu, Surasai nolēma, ka Māyā būs jādzemdē bērni no kāda varena gudrā, jo tikai tādi sekotāji var kļūt varenāki par dieviem. Tā nu, paklausot Šukračāryas (Venēras) padomam, Māyā devās uz vietu, kur askēzes veica gudrais Kašyāpa.

Ar savas maģijas palīdzību Māyā radīja mežā brīnumskaistu dārzu, un pati kļuva par dabas skaistuma daļu. Surasai izmantoja ilūziju, lai savaldzinātu gudro, un jau drīz viņa bija dzemdējusi trīs dēlus: Surapadmu, Simhamukhu un Taraksasuru. Vēl viņai piedzima meita Adžamukhi. Tarakasuram bija ziloņa seja, Simhamukham – lauvas, bet Adžamukhi – kazas.

Gudrais Kašyāpa mācīja dēliem dzīvot cēlu dzīvi un veikt askēzes par godu kungam Šivam, un atklāja stāstu par Markandeju, kuru kungs Šiva pēc askēžu veikšanas pat paglāba no nāves dieva Yamarādžas. Bet viņu māte Māyā, savukārt, paslepus pamācīja, ka askēzes par godu Šivam ir jāveic, bet tkai tādēļ, lai saņemtu spēku uzkundzēties dieviem un dzīvot laimīgi un lepni.

Pēc kāda laiciņa Kašyāpa atjēdzās un notinās, bet Surapadma ar brāļiem devās uz ziemeļiem veikt askēzes. Viņi bija uzmanīgi sagatavojušies procesam līdz pat sīkumiem, bet gāja gadi un nekas nenotika. Tad viņi dubultoja slodzi, bet vienalga askēzes palika bez panāķumiem. Tad, izmisuma mākti, brāļi dēmoni sāka griezt nost locekļus un mest ugunī kā ziedojumus Šivam. Vēljoprojām viņu pūliņi nevainagojās panākumiem. Tad vecākais brāļis Surapadma iekāpa ugunī un ziedoja pats sevi Šivam par godu, un arī viņa brāļi gatavojās identiskam ziedojumam, bet tieši tajā brīdī viņu priekšā parādījās Šiva, un atgriezis dzīvē Surapadmu gandarīja dēmonu lūgumus un deva tiem savu svētību.

Sasnieguši mērķi viņi atgriezās un devās pie Šukračāryas, dēmonu guru, ka tiem deva padomu, ka viss radītais ir paredzēts baudai, un, ka neviens nav guvis baudu vienmēr darot labu un izvairoties no ļaunuma. Un mudināja dēmonus izmantot iegūtos spēkus, lai paveiktu uzdevumus, kurus iecerējusi to māte – tiem bija jāpakļauj dievi un jāpadara par saviem vergiem. Ko tie arī realizēja.

Tā piepildījās Nandi lāsts.

Skandas cīņa ar dēmoniem: šķēps

Skanda ir tas, kurš cīnās un uzvar dēmonus Taraku, Simhamukhu un Surapadmu, kuri pārstāv Karmu (cēloņu un seku likumu), Kāmu (baudu) un Avidyu (neziņu).

Cīņā ar Skandu dēmoni izmanto savas mātes Māyā dotās zināšanas ilūzijas lietošanā. Bet Skandu ilūzijas neskar, un viņš nogalina gan Taraku, gann Simhamukhu.

Pēc brāļu nāves cīņas laukā ierodas Surapadma, un izmēģina visus savus ieročus, bet neviens no tiem nespēj stāties pretī Skandas dievišķajam Šķēpam. Tad viņš pieņem dažādas formas un cīnās dažkārt neredzams, citkārt redzams. Bet Deva Senāpati iznīcina visas viņa ilūzijas. Surapadma, savu galu nojauzdams, vēl pēdējoreizi dodas pretī Skandam savā patiesajā formā – kā vienkāršs ego. Bet arī šī viņa forma nav pārāka par Šķēpu un viņš tiek iznīcināts.

Šķēps ir ierocis, kas caurdur neziņas dēmonu. Tas ir ekagra čitta, prāts, kas virzīts uz vienu punktu, bez kā nav iespējams progress yogā. Tas ir nepieciešams koncentrācijai, meditācijai un saplūšanai/izšķīšanai (dhārana, dhyāna, samādhi), kas visas kopā veido yogas samyāmu. Leģenda vēsta, ka Surapadma tika nogalināts ar šo šķēpu, bet Surapadma nav nekas cits kā neziņa.

Vienā kaujas brīdī, Skanda apžēlojas par dēmona ciešanām, un atceroties visu labo, ko viņš darījis savās iepriekšējās dzīvēs, atklājas viņam visā savā spožumā. Dēmons krīt ceļos un nožēlo savus sliktos darbus. Bet tiklīdz Skanda atkal ir pieņēmis savu iepriekšējo formu, dēmons atsāk cīņu.

Tāpat kā šķēps, arī cilvēkam prātam ir jābūt asam, fokusētam un vērstam uz vienu punktu, jo tikai tad būs iespējams uzvarēt neziņas dēmonu.

Skandas simbolika

Skanda ir pazīstams ar daudziem dažādiem vārdiem, kas visi raksturo viņa būtību.

Viņš ir “gyāna džyoti”, jo viņš dzimis no sava tēva Šivas trešās acs. Viņš ir Šānmukha, kas nozīmē – sešsejainais. Viņš ir Saravanabhāva, jo viņš ir uzaudzis Saravana ezerā. Viņš arī ir Kartikeja, jo sešas Krittikas bija pirmās, kas viņu auklēja.

Skanda ir arī Muruga, bet Muruga ietver sevī visas trīs dievišķās funkcijas: radīšanu (sristi), uzturēšanu jeb aizsardzību (sthithi) un iznīcināšanu (samhara). To apliecina viņa vārda trīs zilbes: MU no Mukundan (Višnu), RU no Rudra (Šiva) un KA no Kamalan (Brahma).

Muruga ietver dievišķību, izskatīgumu, jaunību, laimīgumu, patīkamu aromātu un saldumu.

Skandas mērķis ir atbrīvot cilvēkus no dažāda veida neziņām, kas no tiem apslēpj patiesību. Viņa sešas galvas ir sešas čakras, uz kurām koncentrējoties jogs iegūst iespēju pakļaut savu zemāko dabu un iegūst spēju identificēties ar Dievu, kas ir absolūta eksistence, zināšanas un svētlaime. Skandas sešas galvas parāda, ka centieni pacelties virs cilvēciskā līmeņa un sasniegt vienotību ar Brahmanu gūst atbalstu no Šubrahmanya (kas ir pats Skanda), kurš dod spēku, lai tiktu uzvarēts iekšējais ļaunums un iegūta absolūtā patiesība.

Augstākā garīgā pieredze (aparokša anubhūti) tiek sasniegta caur Šat-Čakra-Bhedu – tātad caurdurot visas sešas čakras. Tā ir izkļūšana no sešiem zemākajiem lotosiem, kas atrod dvēseli (džīvu) perfektas pilnības (pūrnam) stāvoklī, yogā (sasaistē ar Dievu) un sahasrāra čakrā.

Skanda personificē izkļūšanu ārpus sešām čakrām, un tādēļ viņš ir augstākās zināšanas un augstākā gudrība.

Sešas Skandas sejas pārstāv piecus elementus un garu, kas iedveš dzīvību visās būtnēs, kas veidotas no pieciem elementiem.

Viena Skandas seja mirdz izgaiņājot tumsu un sniedzot zināšanas. Otra piepilda sekotāju vajadzības un vēlmes. Trešā sniedz spēku un iedvesmu rituāliem un ziedojumiem. Ceturtā atklāj iekšējos noslēpumus. Piektā aizsargā tikumīgos un soda ļaunos, bet sestā – iededzina mīlestību un laimi starp džīvām (dvēselēm).

Skandas sešas galvas pārstāv gudrību (gyāna), bezkaislību (vairāgya), spēku (bala), slavu (kirti), bagātību (Sree) un Dievišķos spēkus (aišvarya). Viņš valda pār visām maņām un prātu, jo maņu kontrole, valdīšana pār dusmām un iekāri – tas ir veids kā sasniegt augstāku eksistences stāvokli.

Trīs Skandas personībi piederīgi elementi ir šķēps viņa rokā, pāvs kā viņa nesējs un gailis uz viņa vimpeļa. Šķēps ir gudrības simbols, un to Murugam iedeva viņa māte Pārvatī cīņai pret dēmoniem, kurus vadīja tirāniskais Surapadma. Gailis un pāvs pārstāv nādu un bindu. Pāvs attēlo Omkāras veidolu, kad tā izplatās apļveida formā, bet gailis izdzied prānāvu OMM. Pats Skanda mirdz kā vēdu un mantru būtība.

Šķēps pārstāv absolūtu koncentrēšanos uz vienu punktu, lai tad izzustu nebūtībā virs tā. Tas ir brahmakāra vritti, jo, kad brahmakāra vritti tiek noturēts un nesaplūst ar visiem pārējiem vritti, džīva šķērso barjeru starp savikalpa un nirvikalpa un saplūst augstākajā tūryas stāvoklī, kur ir tikai mirdzošs Ātmans, un nav ne miņas no neziņas vai ilūzijas.

Pāvs parāda, ka Skanda ir absolūti uzvarējis lepnumu, egoismu, iedomību. Zem viņa kājām ir kobra, kas demonstrē viņa bezbailību, nemirstību un gudrību. Skanda ir absolūti brīvs no ilūziju ietekmes un ir ārpus materiālās pasaules īpašībām (gunām) – tumsības, kaislības un skaidrības.

Gailis uz karoga simbolizē zināšanu rītausmas iestāšanos. Tas ir gailis, kas paziņo par saullēktu. Saule ir debesu spīdeklis, kas izgaiņā tumsu. Tā arī gailis uz karoga ziņo par zināšanu tuvošanos, kas iznīcinās visu neziņu.

Gailis atklāj ilūzijas šķidrautu un palīdz doties uz priekšu Dieva atklāšanas ceļā.

Dvēsele ( jeb džīva, kas ir nekas cits kā Paramātmans) neapzinās savu vareno būtību pateicoties nezināšanai. Tādēļ tā teik pakļauta ciešanām un grūtībām, kas maldina dvēseli projām no zināšanām, eksistences un svētlaimes (sat-čit-ānandas). Tieši tāpat savas nezināšanas un vienaldzības dēļ cieš dievi. Pat Surapadma nevarēja pārāk ilgi baudīt dzīvi, lai arī šīs iespējas iegūšanai viņš bija veicis tik smagas un nopietnas askēzes. Tieši viņa nezināšana bija tā, kas lika tam pieņemt nepareizu lēmumu un ātri iztērēt visu nopelnīto. Tikai caur kunga Šivas labvēlību kunga Šānmukhas (Skandas) formā, Surapadmas neziņa tika kliedēta un viņš sasniedz cilvēciskās eksistences augstāko mērķi: pašrealizāciju.

Ceļā atpakaļ pie Dieva, no kura tā ir nošķirta, dvēselei ir jāizcieš dažādas grūtības. Zemākā apziņa Šukračāryas (dēmonu skolotāja) formā, cenšas novērst dvēseli no tās mērķa, un cenšas spēcināt tās sasaistītību. Šukračāryas pamācības Surapadmam nav nekas cits kā zemākās apziņas centieni attaisnot dažādās vēlmes un iekāres, kas to māc, un tādējādi bremzē dvēseles progresu.

Tādējādi Skanda Purāna attēlo to, kā ilūzija spēlējas ar dvēselēm, kā dvēseles cīnās un cieš, līdzsaņem atbrīvi no ilūzijas, ko veic Skanda ar zināšanu spēku.

Skandas vārds Šaktidhārana nozīmē, ka vīņš valda pār trīs spēkiem: zināšanu spēku, gribasspēku un darbības spēku.

Rezumējot

Vispirms mums ir jāatzīst zemākās patības eksistence un jāapzinās, ka savā būtībā mēs neesam šī eksistence. Jāatzīst, ka zemākā patība ir šķērslis mūsos, nevēlams elements mūsu dabā. Mums ir jāpielīdzinās nevis zemākajam es, bet gan dievišķajiem spēkiem.

Bet vienkārša atzīšanās, ka zemākais “es” ir nevēlams, un, ka tas ir jāpārvar nenozīmē absolūti neko. Nepieciešama dinamiska darbība. Dievi palīdz tikai tiem, kas paši sev palīdz. Tādēļ pašiem ir jāpieliek visas pūles, lai atbrīvotos no zemākā “es”. Ja mēs nedemonstrējam savu nodomu patiesumu aktīvi cenšoties atbrīvoties no netīrības, negarīguma, nedievišķā ar praktisku pūliņu palīdzību, mēs neesam sasnieguši stāvokli, kad varētu lūgt Dieva žēlastību. Šis ir likums, kuru lielākā daļa meklētāju noraida. Lielākoties tādēļ, ka šis likums vēsta, ka, lai sasniegtu progresu, mums ir pašiem jāpieliek pūles, turklāt – zemākais “es” nemaz tik viegli neatlaižas un meklētāja personība ir lielā mērā zem zemākās dabas ietekmes. Iespējams, ka cilvēkam patiešām ir patiesi nolūki un vēlme, bet tas viss ir tikai teorētiski, jo tumsība, kas ir zemākās dabas pamatsastāvdaļa, tik viegli neatlaižas.

Tieši šo likumu stāstveidīgi ataino dievu cīņa ar dēmoniem, kurā dievi atkal un atkal cieta sakāvi, un tikai tad, kad dievi bija izmēģinājuši visu, tie vērsās pie Visaugstākā, un lūdza pēc žēlastības.

Nav cita ceļa kā tikai abhyāsa. Cilvēkam var būt vislabākie nodomi, bet kamēr nav sākusies reāla prakse, nav nekādas cerības. Bez abhyāsas, sādhana (prakse) netuvosies anubhūti (pieredzei).

Lūgšana, pirmkārt, nozīmē ticību augstākajai varai. Tas nozīmē vēlmi nodot abhimānu (ego) Visaugstākajam. Visu garīgās dzīves anatomiju var rezumēt vienā teikumā: individuālā ego iznīcināšana ar mērķi pieredzēt universālā ego apziņu.

Dievi nelūdza spēku, lai pārspētu dēmonus. Ir atšķirība, ja mēs vienkārši paejam malā, un ļaujam Dievišķajam spēkam izpausties. Tas nozīmē apzināties individuālās patības nedarīšanu, bet Visaugstākā darīšanu. Tas nozīmē, ka meklētājs (jeb Sādhaka) ir tikai instruments. Un tas ir Dievs Tas Kungs, kas ir patiesais darītājs. Kad meklētājs sāk just, ka šo sādhanu (praksi) neveic viņš pats, bet tas ir Dievišķais šakti, kas darbojas viņā un paveic sādhanu (praksi) un sasniedz Dievišķās gribas augstāko piepildījumu, tikai tad viņš sāk ceļu augšup pretī Dievam.

Īstā dzīves jēga nav sasniedzama baudot šī materiālā visuma zūdošos objektus, bet cenšoties sasniegt garīgo ideālu tiecoties uz mūžīgo un nezūdošo.

 
Page last modified on September 04, 2007, at 08:12 PM