Stāsts par NaraSimhu
Stāsts par Narasimhu un dēmonu Hiranjakšipu dalās trīs daļās: pirmā ir par četru Kumāru lāstu pār Vaikunthas vārtu sargiem Džaju un Vidžaju, kas tiem liek piedzimt par dēmoniem Hiranjakšu un Hiranjakšipu. Otrā daļa attiecas uz Hiranjakšipu askēzi, kuras mērķis ir iegūt Brahmas svētību. Pēdējā daļa attiecas uz viņa centieniem nogalināt savu dēlu Prahlādu (Višnu sekotāju) un paša dēmona nāvi Narasimhas rokās.
DŽAJA UN VIDŽAJA
Saskaņā ar Bhagavata purānu, četri Kumāri: Sanaka, Sanandana, Sanatana un Sanat Kumara, kuri ir Brahmas dēli, un ir dzimuši no Viņa prāta jeb domu spēka, dodas ciemos uz Vaikunthu, Višnu mitekli ar mērķi satikt Višnu. Šeit uzreiz jāatzīmē, ka četri kumāri, lai arī ir lielā vecumā, izskatās kā piecgadīgi bērni. Šī paša iemesla dēļ Vaikunthas vārtu sargi Džaja un Vidžaja iedomīgi aptur Kumārus, jo notur viņus par maziem bērniem. Turklāt viņi norāda, ka cienījamais Višnu atpūšas un viņu pašreiz nav iespējams satikt. Tas neganti sadusmo Kumārus, un viņi atcērt, ka Višnu saviem sekotājiem ir pieejams vienmēr. Turklāt viņi nolād Džaju un Vidžaju, liekot šiem pārdzimt uz Zemes kā cilvēkiem.
Par spīti savu vārtu sargu lūgumiem un žēlabām, Višnu atbild, ka Kumāru lāsts nav atceļams, bet viņš piedāvā izvēles iespēju: vai nodzīvot uz Zemes septiņas dzīves kā Višnu sekotājiem, jebšu trīs kā Višnu ienaidniekiem. Pēc lāsta izciešanas Džaja un Vidžaja varēs atgriezties Dieva valstībā un palikt pie viņa mūžīgi. Tā kā Džaja un Vidžaja nespēj pieņemt domu, ka viņiem būs jābūt šķirtiem no Višnu septiņas dzīves, viņi izvēlas ierasties uz Zemes trīsreiz, lai arī pavadot šo laiku kā Višnu ienaidniekiem.
Pirmajā dzīvē viņi piedzimst kā Hiranjakšipu un Hiranjākša, bet Višnu ierodas kā Vāraha avatārs, lai nogalinātu Hiranjākšu, un otrreiz kā Narasimha, lai nogalinātu Hiranjākšipu. Otrajā dzīvē abi piedzimst kā Rāvana un Kumbhakarna, bet Višnu ierodas kā avatārs Rāma, kā tas atainots Hindu eposā Rāmājāna. Visbeidzot, trešajā dzīvē viņi piedzimts kā Sišupala un Kamsa, bet Višnu ierodas kā Krišna.
Hiranjākša un Hiranjākšipu māte ir Diti (kas ir Dakšas Pradžāpati meita), bet tēvs –Kašjāpa Muni. Tiek uzskatīts, ka dēmoni viņiem piedzima, jo bērni tika ieņemti saulrieta laikā, kas ir nelabvēlīgs laiks šādam nolūkam.
ASKĒZE
Pēc tam, kad brāli bija nogalinājis Višnu avatārs Vāraha, Hiranjākšipu sāka ienīst Višnu, un visbeidzot nolemj nogalināt Višnu, iegūstot mistiskos spēkus, kurus piešķir Brahma pēc dažādām izciestām grūtībām un askēzēm. Un pēc ilgstošām pūlēm Brahma patiešām novērtē Hiranjākšipu centienus un ierodas pie viņa un piedāvā izvēlēties kādu svētību saņemt. Sākotnēji Hiranjākšipu prasa mūžīgu nemirstību, bet Brahma atsakās, jo pat pats Brahma ir mirstīgs. Tad nu Hiranjākšipu prasa sekojošo:
Ak mans kungs, ak labākais no svētību devējiem, lūdzu dod man svētību, lai mani nevar nogalināt neviena no dzīvajām būtnēm, kuras Tu esi radījis. Lai mani nevar nogalināt ne iekšā, ne ārā, ne dienā ne naktī, ne uz zemes, ne debesīs. Lai mani nevar nogalināt ne ar ieroci, ne zvērs, ne cilvēks. Lai mani nevar nogalināt ne dzīva, ne nedzīva būtne. Lai mani nevar nogalināt ne padievs, ne dēmons, ne jebkura no lielajām čūskām, kas mīt uz zemākajām planētām. Tam ko nevar nogalināt kaujas laukā, nav konkurentu. Tādēļ, lai man nav ienaidnieku. Sniedz man varu valdīt pār dzīvajām būtnēm un dievībām, un, lai man piemīt visi pagodinājumi, ko pelna šāds stāvoklis. Turklāt, dod man visus mistiskos spēkus, ko iespējams sasniegt ar ilgstošām askēzēm un jogas praksēm, un lai tos nav iespējams zaudēt.
Bet kamēr Hiranjākšipu veica askēzes, lai saņemtu šīs svētības, viņa mājai uzbruka Indra un citas dievības, kas bija pamanījušas viņa prombūtni. Šajā brīdī iejaucās dievišķi gudrais Nārada, lai aizsardgātu Hiranjākšipu sievu Kajadu (citos avotos: Lilavati), kura ir bija bez grēka. Nārada ņem Kajadu savā aizgādībā, un viņas vēl nedzimušais dēls Prahlāda (kura tēvs ir Hiranjakšipu) nokļūst gudrā pamācību ietekmē. Tādējādi, kad Prahlāda vēl pirms dzimšanas saņem ievirzi kļūt par Višnu sekotāju, kas vēlāk sagādā daudz raižu viņa tēvam.
Dēla garīgās tieksmes tā sanikno Hiranjākšipu, ka viņš nolemj viņu nogalināt, bet ikreiz, kad viņš cenšas realizēt savu neganto plānu, Višnu maģiskie spēki zēnu aizsargā. Hiranjākšipu vai traku padara jaunā Prahlādas attiekšanās atzīt savu tēvu par Visuma valdnieku, un apgalvojumi, ka tikai Višnu ir visuvarens un Visuresošs. Tā nu reiz Hiranjākšipu norāda uz kolonnu un vaicā Prahlādam, vai viņa Višnu ir arī šajā kolonnā:
Ak, visneveiksmīgākais Prahlāda, tu vienmēr esi teicis, ka ir vēl kāds, augstāks par mani. Kāds, kurš visu vēro un valda pār visu. Bet kur gan viņš ir? Ja viņš ir visur, tad kādēļ viņa nav šeit, manā priekšā, šajā kolonnā?
Tad Prahlāda atbild: Viņš bija, Viņš ir un Viņš būs. (vai arī pēc citas versijas viņš atbild: viņš ir visās kolonnās un pat vismazākajā zariņā) Tad Hiranjākšipu nespējot kontrolēt savas dusmas sadragā kolonnu ar savu vāli, bet no tās ar briesmīgu troksni iznāk Narasimha un, lai aizsargātu Prahlādu, uzbrūk viņa tēvam.
Narasimha ieradās, lai nogalinātu Hiranjākšipu nepārkāpjot Barhams doto svētību. Narasimha nebija ne dzīvnieks, ne cilvēks. Viņš ieradās mijkrēslī, kas nav ne diena, ne nakts, un nogalināja Hiranjākšipu ar nagiem, uz slikšņa un uzlicis sev uz ceļiem (kas nav ne uz zemes, ne debesīs).
Pēc Hiranjākšipu nogalināšanas, neviens no padieviem nespēja remdināt Narasimhas dusmas—pat ne Šiva. Tad visi dievi lūkoja pie palīdzības, pie Lakšmi, kas ir Višnu laulātā draudzene, bet arī viņa neko nespēja līdzēt. Bet tad, pēc Brahmas padoma, tika uzaicināts Prahlāda, un tikai uzticamā sekotāja lūgšanas nomierināja Narasimhu.
Šis stāsts māca, ka Narasimha aizstāv uzticamos sekotājus, kad tiem draud lielas briesmas, un ir daudzas liecības, kad Narasimha patiesi ir ieradies glābjot savus sekotājus no briesmām. Viens no šiem stāstiem vēsta par Adi Šankaru, kuru Kapalika gribēja ziedot dievietei Kali. Pēc šī notikuma Šankara sacerēja Lakšmi-Narasimhas stotru.
ZIEDOŠANAS VEIDI
Narasimhas forma ir dievišķās dusmas, un tādēļ ziedojot viņam tiek piešķirta liela vērība (salīdzinājumā ar citām dievībām). Daudzos tempļos tikai tie priesteri, kuri visu mūžu ir ievērojuši celibātu (brahmačārī), ir tiesīgi kalpo Narasimhas rituālā.
Izņēmums ir Narasimhas atēlojums, kur viņš sēž jogas pozā vai ir kopā ar dievieti Lakšmi. Visnopietnāk jāuztver atveidojumi, kur Narasimha ierodas no kolonnas, lai nogalinātu Hirnajākšipu un aizsargātu Prahlādu.
HOLI
Vien no Hiranjākšipu mēģinājumiem nogalināt Prahlādu, bija likt viņam sēdēt uz degoša ugunskura kopā ar māsu Holiku, kurai bija īpašas spējas, kas viņu pasargāja no uguns. Bet Prahlāda daudzināja Višnu vārdu, un cīņā starp labo un ļauno Holika sadega pelnos, bet ar Prahlādam nekas ļauns nenotika. Holikas sadegšana Hinduismā tiek svinēta slavenajā Holi festivālā.
HIRANJĀKŠA
Hiranjākša, Hiranjākšipu brālis, bija tas, kurš nonesa māti zemi (Bhūmi devi) cēloniskā okeāna pašā apakšā. Viņu nonāvēja Višnu avatārs Vāraha (vepris). Tulkojumā no sanskrita viņa vārds nozīmē “zeltacis”.
NARASIMHAS IZCELŠANĀS
Narasimhas avatārs ieradās pirms vairākiem miljoniem gadu (pēc Varaha-avatāra un pirms Piena okeāna kulšanas), Satja jugas beigās. Parasti viņa ierašanās gadskārtas svētkus svin Maija sākumā.
Kungs Krišna vai Nārājāna tiek uzskatīts par pirmssākumu citām Dieva transcendentālajām formām. No Nārājānas ir manifestējies Vāsudeva, bet no Vāsudevas – Sankaršana (Agni purāna 48.13). Saskaņā ar rakstiem Kungs Narasimha ir Sankaršanas ekspansija (amsha). [Padma-tantra 1.2.31 un Vishnu-dharmottara purāna 3.78(2).5-7( haris Sankarsanamsena Narasimha-vapur dharah)]
Tāpat kā Sankarsana iznīcina Visumu, Kungs Narasimha iznīcina visu neziņu un grēkus, kas rodas no ķermeņa, prāta un runas.
Narasimha pirmkārt pazīstams kā “Lielais aizstāvis”, jo ir Višnu forma, kurš īpaši aizstāv un aizsargā savus sekotājus.
