Stāsts par Kālī
Lai uzveiktu īpaši briesmīgus un spēcīgus dēmonus, Durga rada Kālī.
Kālī dzimusi no Durgas pieres, un viens no viņas vārdiem ir Chamunda, jo viņa uzvarējusi dēmonus Chanda un Munda.
Kad Kālī bija jācīnās ar dēmonu Raktabīdžu, no kura katras asinslāses dzima jauns dēmons, viņa izdzēra visas viņa asinis.
Tāpat kā Šiva, Kālī greznojas ar galvaskausiem, kas simbolizē visa laicīgā pārejošo dabu. Kālī 50 galvaskausi apzīmē 50 sanskrita alfabēta burtus, jebšu skaņas, no kurām cēlusies visa materiālā pasaule.
Reiz Kālī iznīcināja visus dēmonus un no prieka sāka dejot ta, ka visa pasaule šūpojās. Tādēļ Šiva apgūlās viņai zem kājām, lai apsorbētu viņas radītos triecienus. Kad viņa pamanīja, ka lēkā pa savu vīru, viņa no kauna izbāza mēli. tādēļ nereti Kālī tiek attēlota stāvam uz Šivas ķermeņa ar izbāztu mēli.
Kā visas krāsas saplūst melnajā, tā arī visi vārdi un formas saplūst un izzūd Mahakālā – lielajā melnumā. Melns apzīmē krāsas neklātbūtni un līdz ar to ir absolūtā realitāte. Sanskritā to sauc par „nirgunu” – to, kas ir aiz īpašībām un formām. Kāla ir tas, kas sevī absorbē visu (kalayati iti kala). Mahakāla ir laika kosmiskais aspekts, kurā mēs visi izzudīsim un saplūdīsim. Absolūtais, mūžīgais, neizmērāmais un vienmēr klāt esošais laiks.
Mahakāla guļ pie Mahāšakti kajām, kas ir visu dzīves izpausmju neitralā zona. Viņa ir mūžīgā kosmiskā enerģija.
