Stāsts par Šivu

Šiva – tas nozīmē „tīrais”, jeb „tas, kurš attīra, ja atkārto viņa vārdu”.

Šiva ir brīvs no materiālās pasaules važām, un viņu neskar trīs prakriti gunas (prakriti = materiālā daba, guna = īpašība. Ir trīs materiālās dabas īpašības: tamass, jeb tumsība, radžass jeb kaislība un sattva jeb skaidrība). Viņš ir ārpus laika, ārpus telpas un ārpus formas. Viņs ir neparakstāms, neaptverams, neierobežots un viņš stāv aiz visas radības. Viņš ir bezgalīgs, visu zinošs un varens. Viņš ir ļaunuma un skumju iznīcinātājs.

Šivas uzdevums ir izncināt, lai nodrošinātu visuma kārtību. Šivas iznīcināšana nav negatīvi motivēta – tā ir pozitīva un konstruktīva, kas transformē enerģiju, jo viņa iznīcināšana ir atjaunojoša un reģenerējoša. Viņa iznīcināšana ir kā pavāram, kas pārveido lietas no viena stāvokļa citā.

Šiva ir tas, kurš iznīcina mūsu nepilnības, lai nodrošinātu mūsu garīgo progresu. Viņš iznīcina ilūzijas, vēlmes un neziņu. Viņs iznīcina mūsu ļaunumus un sliktos paradumus. Viņš iznīcina mūsu atmiņu. Viņš iznīcina attiecības, pieķeršanos, netīrību, fiziskas un mentālas kļūdas, sliktas karmas efektus, kaislības, emocijas un visu, kas stāv starp mums un Dievu kā šķēršļi attīstībai un garīgajai transformācijai.

Un pašās beigās, kad mēs būsim sasnieguši nepieciešamo progresu un būsim tam gatavi – Šiva iznīcinās nāvi. Tādēļ arī Šiva ir Mahamrityunjaya (lielais nāves uzvarētājs).

Šivam ir trīs acis, un viņa trešā acs ir starp uzacīm, un tās atvēršana iznīcina mūsu nepatiesās patības un ilūzijas. Trešā acs ir gudrība un iekšējais redzējums. Trešā acs ir tā, kura redz aiz acīmredzamā. Abas pārējās acis apzīmē līdzsvaru starp mīlestību un taisnīgumu. Visas trīs acis kopā atspoguļo sauli, mēnesi un uguni – līdzekļus ar kuriem tiek izgaismots visums.

Pretēji Višnu, kas ir zilā krāsā, Šiva ir balts, un tikai viņa kakls ir zils. Viņa ķermenis ir klāts ar pelniem. Ja Brahma tiek attēlots kā vecs večuks, tad Šiva tiek attēlots kā jauns vai vidējos gados.

Šivas baltā ķērmeņa krāsa simbolizē tīrību (shivam).

Šivas seja parasti atspoguļo mīlestību un līdzjūtību, bet uz viņa pieres uzvilktās trīs līnijas reprezentē patieso būtību, kas paliek pāri, kad (zināšanu ugunī) iznīcināta neziņa, ego un netīrība, ka arī vāsanas (pieredzes un ieradumi: patikas, nepatikas, pieķeršanās pasaulei, ķermenim, slavai, baudai utt.)

Pretstatā Višnu, kas dzīvo luksusa apstākļos, Šiva ir pieticīgs un askētisks. Gan viņš, gan viņa ģimene dzīvo vienkāršos apstākļos.

Dažreiz Šiva valkā galvaskausu kaklarotu, kas norāda, ka viņš ir iznīcības dievs, ka viss ir ciklisks, ka viss materiālais ir zūdošs.

Šiva allaž ir nosmērējies ar pelniem, kas simbolizē, ka nāve ir dzīves absolūtā realitāte.

Šiva ir aiz un virs jebkāda spēka. Viņš ir šakti pavēlnieks. Tīģera āda, ko viņš valkā simbolizē viņa uzvaru pār jebkādiem spēkiem. Ziloņa un brieža āda katra simboliski pārstāv uzvaru pār lepnumu un lēkājošo prātu.

Šiva perfekti kontrolē savu prātu un domas.

Šivam ir 4 rokas (dažreiz arī 8, 10 vai pat 32). Vienā rokā viņš tur trīszaru dakšu, bet otrā Dāmaru bungas, kā arī Abhaja (aizsardzība) un Vārada (svētība) mudras. Trīszaru dakša (trišūla) pārstāv trīs īpašības – satviskumu, radžasu un tamasu, kā arī citas trīsvienības. Pastāv ticība, ka Kaši (tagad: Varanasi) atrodas uz Šivas trišūlas. Trišūla ir arī instruments ar kuru sodīt ļaundarus visās trijās pasaulēs. Vēl trīszaru dakša pārstāv pagātni, tagadni un kākotni, pār kurām visām valda Šiva.

Kad dievi un dēmoni kūla piena okeānu, no tā radās daudzas lietas – tajā skaita mēness. Mēness mainīgās fāzes simbolizē gan cikliskumu, gan laika plūdumu, bet Šiva to nēsā uz pieres kā rotājumu un tas viņu neietekmē. Tas ir piektās dienas mēness sirpis.

Mēness uz Šivas pieres raksturo viņa kosmiskos izmērus. Kad mēness ir uz Šivas pieres, viņa galva kļūst par nakts debesīm.

Čūskas simbolizē Šivas uzvaru pār jutekliskumu un vēlmēm, kā arī uzvaru pār bailēm (jo čūskas biedē). Vēl čūska pārstāv laiku. Indīgas čūskas kodiens spēj nogalināt – tieši tāpat kā laiks agrāk vai vēlāk panāks mūs visus. Šiva ir valdnieks pār laiku un nāvi. Čūsku klātbūtne liecina, ka Šiva ir nāves ielenkumā, bet aiz tās varas.

Šiva ir precējies ar Parvati, un pretstatā Višnu, kura sieva Lakšmi, sēž pie viņa kajām, Šiva ar Parvati dzīvo kā līdzīgs ar līdzīgu un dala vienu un to pašu sēdekli Kailaša virsotnē.

Kad visaugstais kungs savā Vāmanadevas inkarnācija caurdūra visuma ārējo apvalku ar savu kājas lielo pirkstu, un ūdens no Karanadakashayi (cēloniskā okeāna) ieplūda mūsu visumā kļūstot par svēto Gangu (jo visaugstais kungs tajā nomazgāja savas kājas), Šiva šo ūdeni uztvēra uz savas galvas, tādējādi paglābdams Zemi no bojāejas.

Gangas ūdens pārstāv zināšanu plūdumu un sevis nodošanu Dievam.

Svētais Gangas ūdens arī atsvabināja karaļa Sāgaras dēlus.

Šivam ir piecas sejas. Katrai no tām ir vārds, un katra no tām atspoguļo vienu Šivas aspektu. • Isana – tā vērsta uz DA un reprezentē Šivas Īšvaras aspektu, ko sauc par Sadāšivu, jeb bezgalīgo Šivu. • Tatpurusha – A. Tas ir Šiva, kas pārstāv aizmigloto purušu, jeb ego. • Aghora – D. Tā reprezentē Šivas iznīcinošo un reģenerējošo aspektu, kas kā uguns vispirms iznīcina, bet tad sagatavo vietu jaunai radīšanai. • Vamadeva – Z. Ārstētājs un saglabātājs. • Sadyojata – R. Šivas radošais aspekts.

Faktiski, Šivas lingams (vīrišķā dzimumorgāna simbolisks atveidojums, fallisks objekts) ir viņa ķermenis. Un tas ir otrs populārākais simbols hinduismā tūlīt aiz prānāvas OMM.

Fiziskajā plānā Šivas lingams atgādina vīriešu seksuālo orgānu, kas simbolizē Šivas radošo aspektu. Lingama apaļā pamatne pārstāv yoni, jeb atbilstošo orgānu sievietēm. Abi kopā tie pārstāv prāta un ķermeņa vienību. Garīgi tas apzīmē Purušas (Dievišķais princips, kas caurauž visu dzīvo) un Prakriti (materiālā daba) vienotību, kas ir visuma augstākais princips.

Lingams dalās trīs daļās, no kurām apakšējā ir Brahma, vidējā – Višnu, bet augša ir Rudra, jeb Pujabandha, jo tieši uz tā lej dažādus šķidrumus rituālu laikā.

Viens no skaidrojumiem lingamam ir, ka Šiva ir jogs, kas noliedz savu ķermeni, tādēļ ziedojumus viņš saņem lingama formā.

Dejojošais Šiva tur Dāmaru (mazas bundziņas) augšejā labajā rokā, un to rībināšanās apzīmē „nada” – universālās attīstības skaņu. Otrā rokā viņam ir iznīcības liesma. Kopā abi priekšmeti pārstāv materiālās dabas radīšanu un iznīcināšanu. Tīģera āda apzīmē uzvarēto ego.

Zinātne par deju ir Natjašāstra. No Šivas ir cēlušās gan visas jogas pozas, gan visi 108 klasiskās Indijas dejas formas. Visas Šivas dejas ir izteiksmes formas kuras viņš lieto, lai mazinātu spriedzi pasaulē, jebšu mazinātu savu padoto ciešanas. Dažreiz viņš izmanto deju, lai izklaidētu savu sievu vai padotos. Ir aprakstītas deviņas dejojošā Šivas formas, no kurām populārākā ir Nataradža.

Šivam deja ir izklaide vai darbība, kas ir spontāna un bez dziļākas jēgas – tieši tāpat ka šī pasaule eksistē kā Dieva aktivitāte viņa paša izklaides nolūkos bez sevišķas dziļākas jēgas un mērķa. Šivas deja nav ne sports ne mākslinieciska darbība, bet gan spontāna ritma un harmonijas kustība, kas ir kā bērna smaids vai varavīksne pie debesīm.

Nātaradža ir Šiva, kas slēpjas visas radības ritmiskajās kustībās, tā sauktajā kosmiskajā dejā, kas nodrošina Visuma kosmisko kārtību – debesu un zemes, galatiku un starpzvaigžņu telpas kustību no kā ir atkarīgs kopējais līdzsvars.

Šivas deja ir dievišķa darbība, kas izklaidē mūsu prātus un mazina neziņu, tā iznīcina ilūzijas un sadedzina dēmonus un tumsu.

Šiva dejo uz mūsu neziņas – Apsmarapuruša (aizmirstā un aizmiglotā būtība) guļ zem viņa kājām. Visa šī pasaule ir Apsmarapuruša – pilna ar aizmiglotību un aizmirstību uz kuras Šiva realizē savas dejas drāmu.

Pēc cita apraksta Šiva stāv uz Mahāmājas (mahā=liels, mājā=ilūzija), kas ir visu ciešanu cēlonis.

Šiva svēta visus, kuri ar patiesu nodošanos ziedo viņam. Lai arī Šiva savu svētību dod dēmoniem un rākšasiem, kuri izrāda tam patiesu nodošanos, tajā pat laikā Šiva vienmēr atrod iespējas kā aizsargāt dharmu un neļaut ļaunajam uzvarēt labo.

Dāmaru bungas (smilšu pulksteņa formā) pārstāv skaņu, kas ir gan pirmatnejā skaņa OMM, gan alfabēts un burti, gan valoda, gramatika un valoda. Dāmaru apzīmē radīšanu. Dāmaru ir skaņa, kura pārvietojas pa ēteri. Tā ir kā zīme par radīšanas turpinājumu, kas seko pēc iznīcināšanas.

Kad ir radīta šī visuma pasaulīgā eksistence, Rudras formā dzimst šambo princips no vietas starp Višnu uzacīm. Šambo ietver materiālistiskā ego būtību. Šis princips liek dzīvajai būtnei identificēties ar materiālo ķermeni, pakļauties vēlmēm un materiāla ķermeņa laimei. Šiva valda pār Tamasa gunu, bet ne garīgo pasauli, jo Krišna ir augstākais valdnieks pār garīgo un materiālo enerģiju.

Šambo ir pasaulīgā egoisma cēlonis. Indivīda tieksme aizmirst savu garīgo identitāti rodas no Šambo. Šī aizmirstība liek indivīdam kļūt par materiālās pasaules baudītāju, jo viņš domā, ka viņš ir šī materiālais ķermenis. Nepatiesā identitāte liek visām gribēt turpināt eksistenci laicīgajā pasaulē. Šī ir Šambo funkcija, Šivas funkcija Krišnas radošajā procesā. Šo aizmirstību tad tālāk turpina Mahāmājā, Durga.

Krišna ir tas, kas caur MahāVišnu izpauž savu enerģiju Šambo formā, tajā pat laikā saglabājot savas garīgās aktivitātes. Tieši caur Šivu Visaugstākais asociēja ar materiālo enerģiju mājā (ilūzijas) formā.

Tā ka Šiva ir pasaulīga egoistiskā principa cēlonis, viņš arī spēj atbrīvot no nepatiesā, materiālā ego.

Šankara ir pašrealizācijas cēlonis un šaubu iznīcinātājs. Šiva uzklausa mūsu lūgšanas un iznīcina mūsu šaubas nostabilizējot mūsu ticību viņam. Šiva rada apstākļus, lai izpaustos cilvēka dievišķā daba.

Šiva ir arī Rudra.

Radīšanas procesa sākumā Brahma izpauda četrus gudros – Sanaku, Sanandu, Sanātanu un Sanāt-kumāru – jo Brahma cerēja, ka viņi palīdzēs radīšanas procesā piepildot visumu ar dažādām būtnēm. Taču izrādījās, ka šie nevēlējās uzņemties materiālistiskas aktivitātes, jo bija augsti attīstītas būtnes. Viņi atteicās klausīt Brahmas pavēlēm, jo jau tiecās pēc atbrīves un bija piesaistījušies Kungam Vāsudevam. Tas Brahmu bezgala saniknoja. Dusmas radās Brahmas prātā un, lai arī viņš centās tās savaldīt, tās iznāca ārā strap viņa uzacīm un materializējās kā sarkani-zils bērns. Šis bērns uzreiz sāka raudāt un lūdzās, lai Brahma dod viņam vārdu un vietu. Brahma viņu nosauca par padievu valdnieku un deva vārdu „rudra”, jo viņš tik satraukti bija raudājis. Rudra ir zināms kā cilvēces aizstāvis un ārsts, kuram ir daudzas zāles un spēja ārstēt cilvēkus.

Rudram piedzima maruti.

Agni (uguns) arī ir Rudras izpausme, bet Šivalingams ir uguns sēdeklis. Viens no Šivas vārdiem – Tanunapata – nozīmē „uguns dievs”. Turklāt uguns arī tiek personificēts ar bulli.

Vienpadsmitais Rudras avatārs ir Hanumans, kas ir tātad arī Šivas izvērsums.

Šiva ir arī Rudra, un kā Rudram viņam var lūgt ārstēšanu, bet ne tikai no slimībām, bet arī to cēloņiem – ilūzijām. Un visvairāk no mahāmājas un šambo radītām ciešanām.

Šivas nesējs – bullis Nandi (kas nozīmē „jautrais”) – ir pazemības iemiesojums. Viņš arī ir ļoti zinošs, un ir mācījis Hanumanam Vēdu noslēpumus un pazemību.

Šivas tempļos nevienam nav ļauts redzēt galveno dievību vispirms nepagodinot Nandi, un nepalūkojoties uz Šivu pāri buļļa galvai, starp viņa ausīm.

Simboliski, Nandi ir dzīvnieks, kura Tamasiskās īpašības Šiva spēj transforormēt izmantojot savas enerģijas.

Nandi arī pārstāv individuālo dvēseli un dzīvnieciskos impulsus, kas to aiznesīs materiālajā eksistencē, ja vien šie impulsi netiks kontrolēti.

Šiva ir Sadāšivas ekspansija, kas ir tieša Krišnas ekspansija. Sadāšiva dzīvo garīgajā pasaulē un vienas no Vaitkunthas planētām. Viņa sieva tur ir Rāmadevi, Lakšmi forma. Viņa materiālajā pasaulē izpaužas kā Mahāmāja, un kļūst par Durgu. Tādējādi Sadāšiva un Rāmadevi kļūst par Šivu un Durgu, kas ir materiālās pasaules izcelsme.

 
Page last modified on September 04, 2007, at 05:28 PM