Seminārs ar Līnu Dzērvāni
Ir vēlme un ir piepildījums, un cerība ir pa vidu. Ja cerība ir kā darbs, tad tas vēlmi aiznes līdz piepildījumam. Ja cer, ka viss tāpat notiks, tad ir tikai noslinkošana. Cerība ir darbība, un, ja tas ir pa īstam, tas aiznes vēlmilīdz piepildījumam.
Kā lai uzticas Dievam līdz galam? – tas atkarīgs no Dieva tuvuma. Ja Dievs visu laiku ir blakus, tad ir pilnīga uzticēšanās. Tad jāskatās, kam pirmajam prasa, kad notiek nelaime: tad var noķert ar ko ir sasiets. Sasiets ir ar to pie kā pirmā skrien, kad notiek kaut kas neordinārs.
Ko gan nozīmē dažas stundas stresa attiecībā pret Dievu un mūžību?
Ja ir grūtības – nevar prasīt, lai beidzas. Var kurnēt „kāpēc man atkal šitā?!“ Ja prasa, lai beidzās – tā ir atteikšanās. Un tad nonāk nekur. Varbūt šoreiz atlaiž, bet tad uzliks nākošreiz. Labāk pat ir prasīt, lai uzliek vēl – labāk ir iet epicentrā.
Lūgšana ir vislielākā darīšana.
Ja viss ir kārtībā – ja viss ir salikts pa plauktiem – tad ir miers.
Ar nāvi nekas nebeidzas. Vispār nekas nebeidzas.
Ja gari sameditējas uz zemi, māju, mantu – tad viņi nekur nevar aiziet, un tad viņi te staigā apkārt.
Visa matērija ir Dievišķā Māte. Kad Dieva gars savienojas ar matēriju, tad viss notiek.
Mīlestība ietver visu. Mīlestība ietver gan plusus, gan mīnusus. Var arī slepkavot mīlestībā, ja tas ir Dieva plāns.
Cerība atstāj vietu Dievam. Pārliecība ietver tikai tevi.
Dievu var arī komandēt – var lūgt un lūgt un lūgt – un tad jau nevar neiedot.
Visa centrs ir Dievs – vajag koncentrēties uz centru, turēties pie centra, koncentrēties uz Dievu.
Apskaidrība rodas, ja ir prāta un emociju kontrole – bet pats jau neko daudz izdomāt nevar. Vairāk jākoncentrējas uz Dievu un mazāk jāprāto, kas jādara – tad iedod uzdevumu ko darīt.
Vienīgā reālā platforma – meditācija uz Dievu.
Ja tu neesi savā īstajā vietā – tu visur guli. Ja tu esi savā īstajā vietā, visam ir jāmutuļo un jāgriežas. Tad var celties piecos un sešos.
Ja bīda savas intereses, tad nekas nesanāk. Ja bīda Dieva intereses, tad viss sanāk. Nedrīkst pieņemt cita priekšstatu – tas ir kā kāpt svešās biksēs.
Kad raud – tad nolaiž tvaiku. Bet vajag stimulēt cepšanos, nevis atlikt problēmas risināšanu. Nedrīkst mierināt, jo tas mazina vārīšanos. Vajag pat spiest virsū, lai cilvēks risina problēmu.
Iekšā jābūt sirdij un mīlestībai, ne mehāniskumam.
