Ajurvēdas pamati

(raksta autors nav zināms, raksts pārpublicēts no interneta materiāliem, ar mērķi izplatīt zināšanas par ajūrvēdu)

Pēc senindiešu uzskatiem esību nodrošina divi pamatprincipi: Puruša jeb Pirmatnējais Gars, apziņas jūtīguma princips un Prakriti, Varenā Daba – radošais princips. Abu principu – Gara un Matērijas vienotība rada visu. Abi šie pamatprincipi ir pēc būtības vienoti – Divi Vienā, Apziņa un tās radošais, darbojošais spēks – Šiva-Šakti – Puruša. Visā klātesoša ir arī Prakriti, spēja radīt un izpausties. No šiem diviem varenajiem spēkiem (kad viņi savienojas) rodas Kosmiskā Apziņa – Manass, kas sevī ietver visu izpausmju sēklu. Tā galvenā īpašība ir visi dabas likumi.

Cilvēkā Manass izpaužas viņa intelektā. Šis sākums kā tāds tiek dēvēts par buddhi – atmošanās un pilnīgas attīstības līdzekli. Kad realizācija sasniegta, attiecīgā persona piedzīvo apgaismību – kļūst Buda. Tā ir mūsu spēja uztvert, mūsu spēja atšķirt reālo no nereālā. Taču intelekts, evolucionējot materiālajās formās, var novest pie ego rašanās, pie sava Es nošķirtības jeb ahamkaras. Šis atsvešināšanās princips ir vienīgais, kas mūs nošķir no dzīvības vienotības. Savukārt, Es, ego izsauc savrupas apziņas jeb savrupas izpratnes veidošanos, ko sauc par „manas”, kas kā pašapziņas sajūtu izveido domu aizsarglauku. Tas mūs sasaista. Galu galā tas mūs sasaista ar kolektīvo zemapziņu, ko dēvē par hitta. Tā ir domu noliktava, kas piemīt katrai nošķirtai mentalitātei.

Pateicoties hittai, mēs esam pakļauti uzmācīgiem stāvokļiem un imperatīviem (dogmām), kas ir raksturīgas pat visagrīnākajām evolūcijas stadijām. Ajurvēda tiecas pie dzīves, kas harmonizētu ar kosmisko intelektu (apziņu), pateicoties kam mūsu apziņa būtu pilnīgāka. Tā rastos iespēja atgriezties pie dabas vienotības, un caur dabu – atgriešanās pie mūsu īstās būtības un gara, Purušas.

Tādi ir Ajurvēdas pamati, kas sakrīt ar jogu mācību. Jāatmodina intelekts un jātiek laukā no ego varas, jo ego ir iemesls visām novirzēm no dabas. Veselība ir Prakriti – dabas atribūts. Slimība ir kaut kas mākslīgs – vikruti. No tā sākas vairums slimību, izņemot tās, kuras ir dabiskas – kā laikmeta atribūts, kas izriet no psiholoģiskā disbalansa, ko savukārt rada pārliecīga pašapziņa.

Gunas

Prakriti (varenā Daba) sastāv no trim pamatīpašībām, trim galvenajiem raksturojumiem (sanskritā – gunas): satva, gaismas princips, uztvere, intelekts un harmonija; radžass, enerģijas princips, aktivitāte, emocijas un nemiers; tamass, inertuma princips, tumsa, grūtsirdība, dzīvības trūkums un pretestība. Lai arī katra no šīm trim īpašībām prezentē nepieciešamo dabas elementu, jāsaka – satva ir apziņas adekvāta īpašība. Radžass un tamass – gluži pretēji, ir sveši apziņai, piesārņo to un pazemina mūsu uztveres spējas. Indivīdi ar dominējošu satvu īpašu uzmanību piešķir tādiem imperatīviem kā taisnība, godīgums, kautrība un kopējais labums. Personas, kam vairāk pārstāvēts radžass, augstāk vērtē spēku, prestižu, varu un iespēju valdīt. Tie, kuriem dominē tamass, nonāk baiļu varā, viņiem ir tendence uz verdziskumu un tumsonību, viņi pakļaujas spēkiem, kas grauj.

No teiktā ir skaidrs, ka jācenšas tiekties uz dzīves stilu, kas atbilst galvenokārt satviskajam tipam. Visas īpašības dabā eksistē, tādēļ pēc iespējas vairāk uzturā jācenšas izmantot tos augu veidus un barību, kam ir satviska daba. (Ajurvēda augus klasificē atbilstoši pieminētajām trim gunām). Tas nenozīmē, ka radžasa un tamasa augi vispār nav jāizmanto – satviskajiem priekšroka dodama kā apziņas attīstību stimulētājiem.

Pieci elementi

No trim gunām veidojas pieci elementi. No satvas, ko veido skaidrība, rodas ēteris. Radžass, kas sastāv no enerģijas, rada uguni, no tamasa, kas sastāv no inertā sākuma, rodas zeme. Starp satvu un radžasu savu sākumu atrod subtils, bet kustīgs elements- gaiss. Starp radžasu un tamasu rodas ūdens, kas sevī ietver kustīgumu un inerci. Šie elementi izsaka matērijas piecus stāvokļus: cieto, šķidro, starojošo, gāzveida un ēterisko. Tie raksturo piecus blīvuma veidus. Visa redzamā un neredzamā matērija eksistē kādā no šiem stāvokļiem. Tiem ir savi psiholoģiskie korelāti (savstarpējā saistība), kas demonstrē apziņas stāvokli un emocionālo pārdzīvojumu kvalitāti.

Augu piecas daļas (Ajurvēdā – pankangamas) rāda, kā augu uzbūve saskan ar pieciem attiecīgajiem elementiem. Sakņu sistēma atbilst zemei, jo ir blīvākā un pati apakšējā auga daļa un savieno to ar zemi. Stumbrs un zari atbilst ūdenim, jo pārvieto ūdeni jeb attiecīgā auga sulas. Ziedi korelē ar uguni, kam raksturīgi ir krāsa un gaisma. Lapas atbilst gaisam, jo augu iekustina vējš. Augļi atbilst ēterim, auga subtilajai (smalkajai, maigajai, delikātajai) būtībai. Sēklas satur visus piecus elementus, ietverot sevī visu augam piemītošo potenciālu.

Trīs došas

Uzskats par trim došām jeb trim cilvēka konstitucionālajiem tipiem ir ajurvēdas pamats.

Viss sastāv no pirmelementiem. Tā arī došas sastāv no:

1. vata = gaiss + ēteris;

2. pitta = uguns + ūdens (viens no tā izpausmes veidiem);

3. kapha = ūdens + zeme.

Vadoties no tā, kādi elementi vai došas veido cilvēku, mēs varam konstatēt cilvēka pamatdabu, kā arī noteikt katram atbilstošo ārstēšanas virzienu. Atbilstošās došas tiek atpazītas pēc to raksturīgajiem atribūtiem: vata – sausa, auksta, viegla, kustīga, smalka, cieta un rupja, pakļauta pārmaiņām un skaidra. Tā ir visspēcīgākā no došām, jo pēc būtības ir pats dzīvības spēks, taču vienlaikus arī visspēcīgāk formē slimības. Šī doša vada visu kustību un nes gan pittu, gan kaphu. Pitta – karsta, viegla, ar fluīda īpašībām, subtila un asa, ar nepatīkamu smaržu, mīksta un skaidra. Tieši pitta pārvalda karstumu, temperatūru un visas ķīmiskās reakcijas. Kapha ir auksta, slapja, smaga, lēna, ar iztrūkstošu dzīvīgumu. Tā ir statiska, blīva un it kā aizplīvurota ar mākoņiem. Tieši kapha uztur organisma materiālo sākumu un masas, savstarpējo sasaisti un balansu.

Vata savā dabiskajā stāvoklī uztur gribas enerģiju, ieelpu, izelpu, kustību, impulsu realizāciju, audu līdzsvaru, sajūtu orgānu asumu. Kad ir uzbudināta, tā izsauc sausumu, pārmērīgas pigmentācijas perēkļus, vajadzību pēc siltuma, tremoru (trīci), vēdera uzpūšanos, aizcietējumus, fiziskā spēka samazināšanos, bezmiegu, sajūtu orgānu uztveres asuma samazināšanos, nesakarīgu runu un ātru nogurdināmību.

Pitta normālā stāvoklī atbild par gremošanu, siltumražošanu, vizuālo uztveri, bada un slāpju sajūtu, labu ādas stāvokli, intelektu, mērķtiecību, vīrišķību, kā arī par ķermeņa „mīkstumu”. Uzbudināta pitta izsauc dzeltenu nokrāsu urīnam, izkārnījumiem, ādai un acīm, kā arī bada sajūtu, slāpes, dedzināšanas sajūtu un smagu miegu.

Kapha normālā stāvoklī nodrošina stingrību un stabilitāti, ķermeņa bioloģisko šķidrumu līdzsvaru, locītavu „eļļošanu” un tādas pozitīvas emocijas kā mierīgumu, mīlestību un piedošanu. Ja kapha ir neitralizēta (jādomā – traucēta), pazūd gremošanas potenciāls, uzkrājas krēpas (flegma), gļotas, rodas pārguruma un smaguma sajūta, izsauc bālumu, salšanas sajūtu, ekstremitāšu tonusa zaudēšanu, apgrūtinātu elpošanu, klepu un paaugstinātu miegainību.

Vata koncentrējas resnajā zarnā, gurnos, ķermeņa sānu daļā, kaulos un taustes (taktilās) uztveres orgānos. Galvenokārt tā lokalizējas resnajā zarnā, kur uzkrājas, izsauc saslimšanu un no kurienes to var tieši izvadīt.

Pitta koncentrējas tievajā zarnā, kuņģī, tauku dziedzeru izdalītajos sviedros, asinīs, plazmā. Galvenokārt tā uzkrājas tievajā zarnā, no kurienes to var izvadīt.

Kapha koncentrējas krūšu kurvī, kaklā, galvā, aizkuņģa dziedzerī, ribās, plazmā, taukaudos, degunā un mēlē. Galvenais centrs ir kuņģis, kur uzkrājas un izsauc saslimšanu, un no kurienes to var tieši izvadīt.

Individuālās konstitūcijas noteikšana

Tā tiek iegūta dzimšanas brīdī un paliek nemainīga visas dzīves laikā. Kaut arī ir trīs galvenie konstitucionālie tipi, saskaņā ar pārsvarā esošo došu, pastāv arī kombinācijas un variācijas. Piemēram, divas došas var sadzīvot, būdamas līdzīgas spēku ziņā. Zemāk dotie raksturojumi kalpos kā ilustrācijas galvenajām tendencēm. (par došām arī šeit)

Vata

Šim konstitucionālajam tipam piederošie cilvēki nav sevišķi labi fiziski attīstīti, viņu krūšu kurvis ir saplacināts, redzamas vēnas un muskuļu saites, izceļas locītavas, jo vāji attīstīta muskulatūra. Āda ir brūngana, auksta, sausa, klāta plaisiņām. Viņiem bieži novērojamas vairākas tumšas dzimumzīmes. Ar šādu konstitūciju cilvēks var būt maza un liela auguma, astēnisks. Mati viļņojas, ne visai biezi, skropstas plānas. Acis mazas, nespodras, var būt iekritušas; konjuktīvs sauss un tumšs. Nagi trausli un var būt ar rupju struktūru; deguns izliekts un var būt uzrauts uz augšu. Apetīte un gremošana mainīga: dažkārt viņi spēj viegli uzņemt lielu barības daudzumu, bet citkārt apetītes nav vispār. Viņi priekšroku dod karstam dzērienam. Urīns izdalās trūcīgi, fekālijas sausas, cietas, novērojama tendence uz aizcietējumiem. Tikai pavisam reti viņiem ir stipra svīšana. Miegs virspusējs, viegli iztraucējams, laika ziņā nav visai ilgstošs. Rokas un kājas bieži ir aukstas.

Jasasummē visas pazīmes. Visbiežāk figurējošā doša norādīs uz attiecīgās personas primāro konstitūciju. Doša, kas marķēšanas laikā seko pirmajai, būs sekundārā. Iespējama situācija, kad abas pārstāvētas vienlīdz spēcīgi – tad konstitūcija tiek vērtēta kā duāla. Reizēm visas trīs došas ir vienlīdz stipras – tad jāatzīmē tridoša.

Tādi ļaudis (tulkotājam ir doma, ka turpinājums attiecas uz vatu) ir radoši un aktīvi, ātri uzņem informāciju un tiem ir nemierīgs raksturs. Runa ir ātra, kustības un gaita enerģiska, taču viņi ātri nogurst. Psiholoģiskā plānā viņiem raksturīga ātra uztvere, bet īsa atmiņa un izklaidība. Viņi ātri adaptējas pie pārmaiņām. Tā kā viņiem ir nosliece uz neizlēmību un nepacietību, viņiem jāattīsta tādas īpašības kā izturība, pārliecība par sevi un drosme. Viņiem ir nosliece uz refleksiju un nemieru, bieži ir nervozi un pakļauti bailēm.

Pitta

Šim tipam piederošie cilvēki ir vidēja auguma un vidēju svaru, ar normālu skeleta un muskulatūras attīstību. Nav tik iekritis krūšu kurvis kā vatas tipam, viņiem var redzēt tikai dažas vēnas un muskuļu cīpslas. Viņiem ir zilganas vai tumšsarkanas nokrāsas dzimumzīmes un vasarraibumi. Nav tik redzami kauli kā vatai. Kopējais pigmentācijas tips ir vara tonī, dzeltenīgs, var būt ruds un gaišs. Āda mīksta, silta, ar mazāku noslieci uz krunciņām kā vatai, ir dabiska, bieži rozīga nokrāsa. Mati plāni, zīdaini, mazliet rudi vai tumši, novērojama tendence uz agrīnu sirmošanu vai plikgalvību. Acis var būt pelēkas, zaļas vai brūnas. Acu āboli izspiežas mēreni; redze bieži pavājināta, konjuktīvs bieži mitrs un ar vara nokrāsu, nagi mīksti, deguns labi iezīmēts, bet degungals bieži sārts. Fizioloģiskā plānā pittas cilvēki atšķiras ar aktīvu metabolismu, labu gremošanu un apetīti, parasti viņi uzņem lielu barības un šķidruma daudzumu, priekšroku dodot aukstiem dzērieniem. Miegs parasti ir vidēja ilguma, nepārtraukts; izkārnījumi dzeltenīgi, maigas konsistences un daudz. Parasti viņi daudz svīst, viņiem ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, rokas un kājas parasti ir siltas. Viegli panes siltu un karstu klimatu, nebaidās atrasties saulē. Psiholoģiskā plānā viņiem ir ātra un laba uztvere, labs intelekts un reakcijas ātrums, var būt labi oratori. Emocionālajā plānā jāatzīmē nosliece uz dusmīgumu, greizsirdību un arī naidu. Bieži ir godkārīgi, tiecas būt līderi.

Kapha

Labi attīstīts ķermenis un nosliece un tuklumu. Krūšu kurvis ietilpīgs un plats. Vēnas un cīpslas nav redzamas biezās ādas dēļ. Muskulatūra labi attīstīta un kauli neizceļas. Pigmentācijai raksturīgi gaiši toņi, bāla vai gaiša nokrāsa. Āda izceļas ar maigumu, it kā eļļaina, mitra un auksta. Mati biezi, tumši, mīksti un viļņaini. Acis intensīvi melnas vai gaiši zilas, acu baltums parasti spožs, liels un pievilcīgs. Konjuktīvs pavisam reti ir ar sārtu nokrāsu. Fizioloģiskā plānā kapha cilvēkiem ir mērena un stabila apetīte; viņiem ir palēnināta gremošana un prasība pēc ēdiena nav tik izteikta kā citiem tipiem. Viņiem ir palēnināta kustību aktivitāte, ekskrementi parasti ir maigas konsistences, var būt pabāli, zarnu trakta evakuācija mēdz būt bremzēta. Svīšana mērena. Miegs stiprs, ilgs un pat pārmērīgs. Kaphas tipam raksturīga milzīga rezistence un liels dzīvības spēks, parasti viņi ir veseli un apmierināti ar dzīvi. Psiholoģiski viņi ir ciešami, mierīgi, viegli piedod pāridarījumus. Pie negatīvajām rakstura īpašībām jāpieskaita alkatība, skaudība un neiecietība. Uztvere ir bremzēta, bet izceļas ar asumu; viņi lēni uztver informāciju, bet iegūtās zināšanas saglabājas noturīgi.

Trīs došas un augi

Trīs došas eksistē arī starp augiem. Kapha augiem raksturīga vētraina augšana, izcila lapotne un liels sulas daudzums; tie ir blīvi, smagi, sulīgi, ar augstu ūdens saturu. Vatas augi izceļas ar trūcīgu lapotni, tie ir rupji, ar ieplaisājušu mizu, greizi, ar kroplīgiem zariem, nevienmērīgu augšanu un tajos ir maz sulu. Pitas augi atšķiras košām krāsām un krāšņiem ziediem; sulu daudzums mērens, sula var būt indīga vai arī izsaukt apdegumus.

Augsni, klimatu, ģeogrāfiskās zonas un valstis arī var iedalīt došu tipos. Pateicoties tādai klasifikācijai mēs labāk saprotam tām atbilstošās dzīvības formas un adaptēšanās veidus. Sakņu sistēma un augu miza (pārstāv zemes un ūdens elementus) iedarbojas galvenokārt uz kaphas stāvokli. Ziedi (uguns) iedarbojas uz pitas stāvokli. Lapas un augļi (gaiss un ēteris) galvenokārt iedarbojas uz vatu.

Trīs došas un slimību ārstēšana

Ārstējot (ar jebkuru metodi, t.sk. ar zālītēm) nepieciešams zināt ne tikai cilvēka individuālo konstitūciju, bet arī slimības raksturu. Ārstējot to pašu slimību dažādiem tipiem, līdzekļi var atšķirties. Astma var rasties vairāku iemeslu dēļ: ja traucēta kapha - ir pārmērīgs ūdens daudzums plaušās; ja traucēta vata (plaušu nervu pārmērīgs jūtīgums); mitra siltuma uzkrāšanās plaušās ir traucēta pitta. Visos gadījumos vienāda ārstēšana nedos vienādus panākumus.

No otras puses – viena un tā pati konstitūcijas problēma var radīt priekšnoteikumus dažādām saslimšanām. Tādā gadījumā tās visa var izārstēt ar analoģiskiem līdzekļiem – samazinot došu. Paaugstināta vata, piemēram, var izpausties kā lumbago, artrīts, aizcietējumi, galvas sāpes, ādas sausums, vēdera pūšanās un slikta gremošana. No visiem minētajiem simptomiem var izvairīties ar viena profila ārstēšanu. Vienu atskaites punktu varam iegūt, zinot, kādos gadījumos ir efektīva tā vai cita zālīte. Ziņas par to, uz kādu no konstitucionālajiem tipiem augs iedarbosies, dod citu atskaites punktu. Ievērojot abas līnijas, kas papildina viena otru, mēs iegūstam daudz lielākas iespējas slimības ārstēšanai.

Septiņi dhatu un odžass

Ajurvēda augus sistematizē sastībā ar tiem dhatu jeb audiem, uz kuriem šie augi iedarbojas. Ajurvēdā ir arī ziņas par tām zālītēm un vielām (minerāli un metāli), kas iedarbojas uz smalkāk organizētajiem audiem, t.sk. nervu un reproduktīvos. Sperma jeb reproduktīvie audi ir visu pārējo organisma audu pamats un ietver sevī ne tikai reprodukcijas spēju, bet arī spēju atjaunoties. Spermas galvenais elements ir odžass, kas tulkojams kā „tas, kurš dod spēku”. Tādējādi odžass ir organisma galvenais elements un ietilpst visās hormonālajās vielās. Odžass uztur imūnsistēmu. Augam līdzīgi kā cilvēkam (un arī Visumam) ir septiņi dhatu jeb līmeņi. Augšanas sula ir viņa plazma. Auga sveķi ir viņa asinis. Koksne – kauli. Kauleņkoku sveķi ir tauku analogs. Auga miza ir viņa kauli. Lapas ir kaulu smadzenes un nervaudi. Ziedi un augļi – reproduktīvie audi. Ziedošs koks demonstrē šos audus visredzamākajā veidā. Koks augu pasaulē ir analoģisks cilvēkam dzīvnieku pasaulē. Auga dhatu iedarbojas uz attiecīgajiem cilvēka dhatu. Sula iedarbojas uz mūsu plazmu, sveķi – uz asinīm, koksne uz muskuļiem, kauleņkoku sveķi – uz mūsu tauku nogulumiem, miza – uz kauliem, bet lapas – uz reproduktīvajiem orgāniem. Rezultātā auga sēklas ārstnieciski iedarbojas, ja ir iedzimtas kaites, kā arī tādu disfunkciju gadījumos, kas rodas no spermas un konģenitālo sakņu savstarpējās mijiedarbības. Tieši mīlestība ir visīstākais dziedinātājspēks. Zāles, kas pagatavotas ar mīlestību (arī būdamas terapeitiski neadekvātas) var dot patiešām fenomenālus rezultātus. Zālītes un citi preparāti ir tikai nesēji. Eksistē augi, piemēram, ashwagandha, kam ir augsta odžasa koncentrācija; ir arī speciālas metodes, kas ļauj pagatavot zālītes tā, lai odžass pārietu tiešā veidā. Mantras un meditācijas ir daļa no attiecīgā procesa.

Piecas prānas

Tāpat kā ci ķīniešu medicīnā, senajās dziedniecības tradīcijās koncepcija par dzīvības enerģiju ieņem centrālo vietu. Ajurvēdā tā ir prāna, kas parādās piecos funkcionālajos variantos. Zālītes tiek klasificētas atkarībā no tā, uz kuru no prānas veidiem tās iedarbojas.

1. Prāna: prāna koncentrēta galvā, tā viržas lejup, regulējot ieelpu un rīšanu. Tā ir saistīta ar intelektu, ar sajūtu un motorajām funkcijām un pirmkārt ar nervu sistēmu un elpošanas orgāniem.

2. Vjāna: sakopota sirdī; tās darbība aptver cisu organismu, jo pārvalda asins cirkulāciju un muskuļu un locītavu kustības.

3. Sāmana: sakopota tievajā zarnā, pārvalda gremošanas sistēmu.

4. Udāna: sakopota kaklā, pārvalda runu, enerģiju, gribu, piepūli, atmiņu, izelpu.

5. Apāna: sakopota vēdera lejasdaļā un pārvalda visas funkcijas, kas atbild par izkārnījumu, urīna, sālsskābes, menstruālo izdalījumu izvadi, kā arī par augļa izdzīšanu.

Šīs piecas prānas parasti dēvē par piecām vatām (vata nozīmē gaiss vai determinējošais spēks) un ir dzīvības spēka piecprofila dalījums un funkcionālā diferencēšana nervu sistēmas enerģizācijas nozīmē.

Organisma sistēmas (srotas)

Saskaņā ar Ajurvēdas priekšstatiem, cilvēka organisms sastāv no neskaitāmiem kanāliem. Tie nodrošina dažādu audu metabolismu, vada asimilācijas un eliminācijas (izvades) procesu. No šīm pozīcijām raugoties, slimība ir enerģijas plūsmas traucējums kanālos: pārmērīga plūsma, nepietiekama plūsma, plūsma nepareizajā virzienā, plūsma, kas pārvietojas pa nepareizajiem kanāliem, attiecīgās plūsmas bloķēšana. Galvenais slimības faktors ir plūsmas bloķēšana kanālā. To vara radīt bioloģiskie šķidrumi, vata, pitta vai kapha, vai arī toksisko vielu uzkrāšanās. Dažas no šīm sistēmām ir identiskas mūsdienu nozoloģiskajai sistēmai, citas līdzinās ķīniešu koncepcijai par meridiāniem. Zālītes tiek klasificētas atbilstoši kanāliem, uz kuriem tās iedarbojas.

Pranavaha srotas: kanāli, kas nes elpu jeb prānu. Atbilst elpošanas sistēmai. Annavaha srotas: kanāli, kas nes barību, pēc būtības identiski gremošanas sistēmai. Ambuvaha srotas: kanāli, kas transportē ūdeni jeb regulē ūdens apmaiņu un ir gremošanas sistēmas cits aspekts. Pirmās trīs kanālu sistēmas regulē vielu nokļūšanu organismā. Nākamās septiņas nodrošina (baro) septiņus dhatu jeb septiņus organisma audus.

Rozavaha srotas: kanāli, kas transportē asins un audu plazmas komponentus. Tie specifiski saistīti ar limfātisko sistēmu un dažiem cirkulatorās sistēmas elementiem. Raktavaha srotas: kanāli, kas transportē asinis (konkrēti hemoglobīnu) un dažus cirkulatorās sistēmas elementus. Mamsavaha srotas: kanāli, kas baro muskuļu audus. Medavaha srotas: kanāli, kas baro taukaudus un regulē tauku apmaiņu organismā. Astivaha srotas: kanāli, kas baro kaulaudus jeb skeleta sistēmu. Mažžavaha srotas: kanāli, kas baro kaulu smadzenes, smadzeņu audus, nervu sistēmu. Šukravaha srotas: kanāli, kas pārvalda spermu jeb vīriešu reproduktīvo sistēmu. Purišavaha srotas: kanāli, kas nes fekālijas – eksretorā sistēma. Nuthavaha srotas: kanāli, kas transportē urīnu. Svedavaha srotas: kanāli, kas transportē sviedrus.

Sievietes organismā ir divas citas sistēmas.

Artavaha srotas: kanāli, kas transportē menstruālos izdalījumus (vai reproduktīvā sistēma, kas atbilst šukravaha srotas vīrietim) Staņjavaha srotas: kanāli, kas transportē pienu jeb atbild par laktāciju un ir sievietes hormonālās sistēmas elements. Beigu beigās vēl ir kanālu sistēma smadzenām. Tā galvenokārt saistīta ar mažžavaha srotas un reproduktīvo sistēmu.

Manovaha srotas: kanāli, kas nodrošina smadzenes jeb transportē mentālo enerģiju. Mūsu klasifikācijas sistēmā var nebūt norādīta funkcionālā sistēma, uz kuru iedarbojas attiecīgais augs. Piemēram, ja zinām, ka tā vai cita zālīte iedarbojas uz kaulaudiem, tad nav nepieciešams pieminēt, ka tā iedarbojas uz skeleta sistēmu.

Agni un augi

Organisma veselība Ajurvēdā ir bioloģiskās uguns (nodrošina vielmaiņu) darbošanās izpausme. To sauc par Agni un tas nav vienkārši gremošanas potenciāla simbols. Plašākā nozīmē tā ir radošā uguns, kas nodrošina bāzes jeb fona darbu visas dzīves laikā, radot visumu kā stadijveidīgu sevis attīstību. Tas ietver sevī atslēgu visām pārvērtībām. Agni ir klātesošs ne tikai cilvēkā, bet visā dabā. Īpaša koncentrācijas vieta ir augi, kas satur fotosintēzes agni. Kad agni ir varens, tad gremošana norit pareizi. Ja gremošana ir slikta un organismā uzkrājas nesadalīto barības vielu toksīni jeb ama, rodas slimība. Augi satur agni, ar kura palīdzību tie „sagremo” saules gaismu un rada dzīvību. Augi savu agni jeb gremošanas un transformācijas spēju var nodot cilvēkam, kas nozīmē, ka mēs tādējādi varam paaugstināt savas gremošanas potences un tikt galā ar vielām, kuras parasti nespējam utilizēt. Pateicoties šai mijiedarbībai, mēs sasaistāmies ar kosmisko agni, ar dzīvības radošo un dziedinošo spēku. Augu agni magnētiski pievelkas pie negatīvās dzīvības enerģijas, kurai ir pretējas raksturīpašības – amas, vai arī pie mūsu organisma toksisko nogulumu atbilstošā spēka. Tā rezultāts ir neitralizācija un harmonijas atjaunošana. Augi var tikt izmantoti agni papildināšanai, tādējādi atjaunojot imūnsistēmu. Tas atjauno mūsu auras jaudu, kas ir nekas cits kā mūsu agni izgaismošana. Pateicoties savai dabai, pareizi izvēlēti augi un garšvielas var barot agni. Tā tiešā veidā pastiprinās ķermeņa un smadzeņu bāzes enerģija, nodrošinot barības un arī pieredzes labu uzņemšanu (apgūšanu).

Augu enerģētika

Augu īpašības atrodas sistemātiskā sakarā ar to garšu, elementāro sastāvu, sildīšanas un dzesēšanas efektiem, ar iedarbību pēc to sagremošanas, kā arī citām potencēm. Pretēji ķīmiskās analīzes sarežģītībai, kad mēs bieži apmaldāmies informācijas jūklī, šī sistēma noskaidro augu fundamentālās īpašības. Rietumu fitoterapijā šādas sistēmas nav, un tas nosaka tās ierobežotību.

Ajurvēda uzskata, ka auga garša nav kaut kas nejaušs, bet gan ir tās īpašību rādītājs. Dažādām garšām ir dažādi efekti. Parasti garšu mēs nesaistām ar ārstniecisko efektu. Kad runājam par garšu, ar to domājam baudas momentu, ko gūstam no attiecīgās barības. Rietumu fitoterapija uzskata, ka auga garša lielā mērā ir līdzeklis viņa identifikācijai, nevis auga izraisītā efekta apzināšanai. Vispār ņemot, ka asas, kodīgas zāles izraisa sildošu un stimulējošu efektu, bet rūgtās palīdz mazināt drudzi, bet šī pozīcija nav kļuvusi par pamatu zāļu klasifikācijai pēc garšas. Sanskrita vārdam „rasa”, kas apzīmē garšu, ir daudz nozīmju. Tās visas palīdz saprast garšas nozīmīgumu ajurvēdā. Rasa nozīmē būtība, tādējādi garša norāda uz auga būtību un, visticamāk, ir galvenais viņa īpašību apzināšanas kritērijs. Rasa nozīmē sula, kas nozīmē, ka attiecīgās zāles garša ataino īpašības sulai, kas dod šim augam spēku. Rasa nozīmē arī „dot augstu vērtējumu”, „artistiskums un sajūsma”, „muzikālā nots”; tādējādi garša noteic sajūtu uztveri, kas arī ir auga būtība. Augus varam uztvert, pateicoties viņu skaistumam un spēkam. Rasa nozīmē „cirkulācija”, „just, piedzīvot pacilātību”, „dejot”, pie kam visas šīs nozīmes atspoguļojas auga garšas enerģizējošajā spēkā. Garša iedarbojas uz mūsu nervu sistēmu ar prānas starpniecību. Dzīvības enerģija mutē ir saistīta ar smadzeņu prānu. Garša stimulē nervus, modina apziņu un sajūtas, dodot tām mundrumu un pacēlumu. Tādējādi garša iekustina mūsu pašu rasu jeb dzīvības šķidrumu. Nervu (īpaši kuņģa nervu) stimulācijas ceļā garša iedarbojas uz agni, un līdz ar to pieaug barības pārstrādes iespējas. Tieši labas garšas īpašības ir nepieciešamas, lai aktivizētu mūsu agni un nodrošinātu adekvātu gremošanu. Tādēļ barība, kas ir bagāta vitamīniem un minerālvielām, var būt maz barojoša, ja nav pienācīgas garšas. Gadījumos, kad nav pienācīgas agni stimulācijas, arī gremošana nav pietiekama. Tādēļ ajurvēdas medicīna vienmēr sevī ietvērusi ēdiena pagatavošanas mākslu, kurā tiek izmantotas atbilstošās garšvielas. Kopā ņemot, tā ir daļa no nozares, daļa no ajurvēdas zinātnes sfēras par augiem (ajurvēdiskā fitoterapija). Kad esam slimi, mēs zaudējam apetīti un garšas izjūtu. Garša, apetīte un gremošanas potenciāls ir savstarpēji saistīti. Ja nav garšas sajūtas, tad ir drudža un slimības pazīmes, tad ir zems agni līmenis, bet augsts amas līmenis. Lai uzlabotu agni stāvokli un likvidētu slimību, nepieciešams uzlabot garšu, garšas sajūtu. Tādēļ ajurvēda garšvielām piešķir tik lielu nozīmi. Tieksme uz gardiem ēdieniem liecina par „badainu” agni jeb slimības klātbūtni. Grūtības slēpjas apstāklī, ka ar garšas pastiprinātājiem mēs esam sabojājuši mūsu garšas izjūtu. Garša ir sensora īpašība, kas pieder ūdens elementam. Augi pārstāv dzīvības formu, kas pieder ūdens elementam. Sekojoši, garša ataino to enerģiju un elementus, kas darbojas attiecīgajā augā. Lietus ūdens sākotnēji ir bez garšas, taču latentā stāvoklī tam ir visas garšas raksturīpašības. Šīs garšas akumulējas, ūdenim krītot uz zemi un izejot cauri pieciem atmosfēras elementiem, no kā tas paņem attiecīgās īpašības.

Ajurvēda izšķir sešas galvenās garšas kvalitātes: salds, skābs, sāļš, ass (kodīgs), rūgts un saistošs (šķērms; tāds, no kā mute kļūst bieza). Katru garšu veido divi elementi. Salda garša sastāv no zemes un ūdens; skābs no zemes un uguns; ass – no uguns un gaisa; rūgts – no gaisa un ētera; saistošs sastāv no zemes un gaisa. Salda garša ir cukuriem un cietēm. Skāba – produktiem, kas tikuši fermentēti vai arī ir skābi. Sāļa garša ir sāļiem un sārmiem. Asa garša ir identiska sīvam, pikantam vai kodīgam un bieži ir aromātiska. Rūgta garša ir kā, piemēram, drudzenei. Saistošai garšai ir atbilstoša īpašība, ko rada tanīni, piemēram, ozola miza. Kaut arī šīs sešas garšas īpašības nodod piecu elementu īpašības, tie visi balstās ūdens elementā, kas iepriekšminētos izpauž. Mēs garšu atpazīstam tikai tad, ja mūsu mēle ir mitra.

Enerģija (virja)

Virja ir enerģija, potenciāls jeb auga spēks, ka ajurvēdā tiek apzīmēta kā sildošs vai atvēsinošs. Augi ar tiem piemītošo garšu spēj vai nu sasildīt vai atvēsināt organismu, kas izsauc fundamentālu enerģizējošu efektu uz mūsu sistēmu. Kodīga garša, kas piemīt dedzinošajiem pipariem, asajam sarkanajam piparam, ingveram un citām dedzinošajām garšvielām, veic sildošu efektu. Produkti, kuriem ir skāba garša, piemēram, citrusaugi vai rūgšanas produkti (vīns vai marinēti produkti) arī sasilda. Rūgšana izsauc degšanu, kas atbrīvo siltumu. Sāls rada sildošu efektu, ko mēs izjūtam dedzināšanas veidā, kad sāls nokļūst uz čūlām vai iegriezumiem. Salda garša rada atvēsinošu efektu, jo cukurs organismā iedarbojas pretēji dedzināšanas sajūtai. Rūgts un auksts bieži ir sinonīmi, kā rūgto zāļu gadījumā, kas mazina drudzi un iekaisumus. Saistošas garšas efekts līdzinās ledus iedarbībai, kā tas ir ar alaunu, ozola mizu u.c. Sildošie augi izsauc reiboņus, slāpes, noguruma sajūtu, svīšanu, dedzināšanas sajūtu; šie augi stimulē gremošanu. Paaugstina pittu, bet parasti pazemina vatu un kaphu. Atvēsinošās zālītes iedarbojas atsvaidzinoši un stimulējoši, padarot audus elastīgus. Nomierina un attīra pittu un asinis. Tai pat laikā pastiprina vatu un kaphu.

„Sasildoša vai atvēsinoša enerģija” – šī termina jēga nozīmē, ka attiecīgās vielas satur uguns vai ūdens enerģiju (agni vai soma). Raugoties no enerģijas piederības, garšas raksturojumus iedala divās grupās: viena garša [ass (kodīgs), skābs vai sāļš] izsauc dedzināšanu un pastiprina pittu; un otra garša – salds, saistošs un rūgts, kas atvēsina un samazina pittu. Enerģija (virja) dod mums informāciju, kas attiecas uz efektu, piemītošu tai vai citai zālītei saistībā ar pitta – došu. Kodīgā garša ir ar vissildošāko efektu. Tai seko skāba un tad sāļa garša. Rūgtā garša atvēsina visvairāk; tai seko saistošā, pēc tam – saldā garša.

Citas pretēji vērstas atšķirības

Viens no citiem pretēji vērstiem principiem ir jautājums par auga spēju izraisīt sausinošu vai mitrinošu efektu. Vatas došas galvenā īpašība ir sausums, turpretī kaphai – mitrums. Garšas raksturojumi, kas sausina [kodīgs (darbojas visstiprāk), rūgts (vājāk) vai saistošs)], pastiprina vatu un pazemina kaphu. Tās garšas, kuras darbojas mitrinoši [salds (visstiprāk), sāļš (vājāk) vai skābs), palielina kaphu un samazina vatu. Sausinošie augi sastāv galvenokārt no gaisa elementa, mitrinošie – no ūdens.

Cits, mazāk svarīgs vērtējums: viegls – smags. Skāba garša, pateicoties tās sildošajam potenciālam un spējai veicināt gremošanu, izrādās viegla garša. Saldā garša ir vissmagākā, tai seko sāļā, tad saistošā. Visvieglākā ir rūgtā, seko kodīgā, tad skābā. Garšas, kuras atbilst smagajām, veicina ķermeņa masas pieaugumu un elastību. Vieglās samazina ķermeņa svaru, pastiprinot gremošanu.

Vipaka, efekts pēc sagremošanas (postdigestīvais efekts)

Salda un sāļa garša ir ar saldu vipaku, skābai ir skāba vipaka, bet rūgtai, saistošai un kodīgai garšai ir kodīga vipaka. Šie efekti saistīti ar uzņemšanas un atdalīšanās procesu, kas ir gremošanas būtiskākie momenti. Pirmā stadija ir mitrināšana un notiek mutes dobumā, kur prevalē salda garša. Otrā stadija ir kuņģī un taisnajā zarnā, kur galvenais process ir uzsildīšana un šeit dominē skābā garša. Trešā stadija ir resnajā zarnā ar tur notiekošo sausināšanu; tur galvenā ir kodīgā garša. Šīs stadijas attiecīgi pārstāvētas ar kaphu, pittu un vatu. Ilgstoši lietojot, zālītes pastiprina to došu, kuras vipaka viņām piemīt. Saldas un sāļas vielas veicina siekalu un citu kaphas izdalījumu atdalīšanos. Skābas zālītes stimulē kuņģa sulas un citu pittas izpausmju atdalīšanos. Rūgtās, kodīgās un saistošās zālītes pastiprina sausumu un gāzu izdalīšanos resnajā zarnā, pastiprinot vatu. Saldās un skābās vipakas, pateicoties to mitrinošajai īpašībai, nodrošina vieglu un patīkamu urīna, ekskrementu un gāzu izdali no tievās zarnas. Kodīgās vipakas rada grūtības un diskomfortu pārstrādes produktu izvadīšanai no organisma. Salda vipaka stimulē kaphas sekrēciju, ieskaitot spermu un dzimumdziedzeru sekrētus, nodrošinot to patīkamu izdalīšanos no organisma. Skābā vipaka pastiprina pittu un skābo savienojumu veidošanos organismā, pazemina spermas un dzimumdziedzeru sekrētu izdalīšanos (tai pat laikā stimulē citus organisma audu elementus). Kodīga vipaka sekmē gāzu veidošanos, aizcietējumus, izsauc sāpīgu urināciju, ir iemesls spermas un dzimumdziedzeru sekrētu samazinājumam, radot grūtības to izvadei. Salda , kā arī skāba vipaka padziļina kaphu, mazinot vatu. Kodīga vipaka padziļina vatu, reducējot kaphu. Skāba vipaka padziļina pittu, bet salda reducē to. Kodīgai vipakai ir tendence padziļināt pittu ilgstošā laika periodā. Postdigestīvais efekts rada papildus priekšnoteikumus zāļu iedarbības izpratnei, īpaši, ja domāta to ilgstoša lietošana. Šī koncepcija pieder tikai ajurvēdai.

Prabhava – iedarbības īpašais spēks

Garša, enerģija un postdigestīvais efekts ir tikai vispārīgas kategorijas zāļu īpašību sapratnei. Augiem piemīt arī nemateriālas īpašības, ko nevar paskaidrot ar enerģētikas jēdzieniem. Prabhavu var nosaukt par attiecīgā auga „īpašo kvalitāti”, un kas var būt negaidīta, ņemot vērā auga bāzes īpašības. Prabhava ietver sevī auga okultās īpašības, to spēju iedarboties uz cilvēka psihi un apziņu tiešā un smalkā veidā. Prabhava nozīmē arī tādu iedarbību kā no mantrām, rituāliem un dārgakmeņu ārēja pielietojuma, kad organismā tiek ierosinātas iekšējas pārmaiņas. Prabhava ir arī auras iedarbība, astrālie un magnētiskie efekti, kā arī radioaktīvā ietekme. Arī dažas slimības, kā piemēram, vēzis, rodas kā prabhavas vai īpašas uzņēmības (dispozīcijas) sekas. Ar materiālistiskas apziņas loģiku šos iemeslus izskaidrot nevar. Ajurvēda pēta vielu okultos un garīgos efektus un neaprobežojas ar ķīmisko analīžu rezultātiem. Šī garīgā orientācija ir ajurvēdas prabhava. Rietumu pasaulē arī bija zināma augu prabhava, taču Amerikas indiāņi to ir pazaudējuši.

Sešu garšas raksturojumu apraksts (pēc Čarak-samhita)

Salda garša (arī cilvēka ķermeņa audiem ir salda garša) stimulē visu ķermeņa audu augšanu un odžasu. Nodrošinot ilgu mūžu, šī garša labvēlīgi iedarbojas uz visiem sajūtu orgāniem un intelektu, kā arī uztur labu ādas krāsu. Salda garša vājina pittu un vatu un mazina inžu efektu. Mazina slāpes, noņem dedzināšanas sajūtu, nostiprina veselību; veicina ādas un matu augšanu, labi ietekmē balsi un ceļ enerģētisko līmeni. Salda garša rada apmierinājuma sajūtu, palielina ķermeņa masu un turgoru, palīdz tikt vaļā no vājuma un atjauno spēkus pēc slimības. Atsvaidzinoši iedarbojas uz degunu, muti, rīkli, mēli un lūpām, palīdz cīnīties ar lēkmēm un ģīboņa stāvokļiem. Būdama īpaši pievilcīga kukaiņiem (bites, skudras), salda garša rasturojama kā mitra, atvēsinoša un smaga. Tai pat laikā, lietojot saldumus pārmērīgi, rodas aptaukošanās, ļenganība, tieksme uz dezdarbību, pārmērīga miegainība, smaguma sajūta, zūd apetīte, pasliktinās gremošana, tiek novērota patoloģija muskuļu attīstībā, mutes un kakla zonas orgānos, ir apgrūtināta elpošana, rodas klepus, apgrūtināta urinēšana, pasliktinās zarnu trakta peristaltika, rodas drudža sajūta sakarā ar pāratdzišanu, uzpūšas vēders, pastiprinās siekalu izdale, ir traucēta sensorā sfēra, zūd balss, palielinās vairogdziedzeris, uzpūšas kakla un kāju limfmezgli, ir stagnācijas izpausmes urīnpūslī un asinsvados, rodas miltveidīgi aplikumi kaklā un acīs, kā arī citas ar kaphu saistītas slimīgas izpausmes.

Raugoties no Rietumu fitoterapijas viedokļa, salda garša baro, tonizē un atjauno; pastiprina spermas un piena veidošanos, stimulē nervu audu augšanu, un reģenerē ārējos un iekšējos audus. Rada sedatīvu, nomierinošu un mīkstinošu efektu, mitrina un apmierina.

Saldie augi: tie, kas satur cietes, cukurus vai gļotveidīgas vielas. Pie tām pieder viegla, cietveida un subjektīvi patīkama garša, ko var pavadīt mazāk patīkamas otrreizējas pēcgaršas. Dotā garša sastopama visai reti. Tipiski saldi augi ir: mandeles, tauksakne, dateles, fenhelis, linsēklas, lakrica, purva malva, rozīnes, sezama sēklas shippery, goba un mugurene. Saldo garšu var pastiprināt, apstrādājot materiālu ar neattīrītu cukuru, medu vai arī vārot pienā.

Skābā garša uzlabo ēdiena garšu, stimulē gremošanas uguni, veicina ķermeņa masas pieaugumu, dod spēku, stimulē intelektu, nostiprina sajūtu orgānus, uzmundrina, mazina gāzu veidošanos zarnās un vēdera pūšanos, nomierina sirdi, stimulē siekalu veidošanos, atvieglo barības rīšanu, mitrina barību un veicina tās sagremošanu. Garšu var raksturot kā vieglu, karstu un mitru. Pārmērīga garša (produkts) var izsaukt zobu mizošanos, rada slāpes, acu mirkšķināšanu (gļotādas kairinājums), izsauc zosādu, šķīdina kaphu, pastiprina pittu un noved pie toksīnu uzkrāšanās organismā. Izsauc muskuļu atrofiskas izmaiņas un mazina ķermeņa tonusu, izsaucot tūkšanu pēc traumām vai izveseļošanās stadijā. Pateicoties sildošajam efektam, veicina sasilšanu un strutošanu, arī brūču, lūzumu un citu bojājumu čūlošanu. Garša izsauc dedzināšanas sajūtu kaklā, krūšu kurvī un sirds apvidū.

Rietumu fitoterapija: barojoša iedarbība uz visiem audiem, izņemot reproduktīvos (šuhra dhatu). Pastiprina vielu maiņu, stimulē asinsriti, smadzeņu funkciju un sajūtu orgānu darbību. Pastiprina apetīti, veicina gremošanu.

Skābie augi: garša veidojas pateicoties klātesošajām skābēm, kā piemēram, skābajos augļos. Dabā sastopams retāk kā saldā garša. Tipiski augi ar skābu garšu ir vilkābele (augļi), citrusaugu augļi, avenes un mežrožu paaugļi. Garšu var pastiprināt, augus fermentējot (augu vīni) vai pagatavot tos spirta uzlējumu veidā (spirtam piemīt skāba garša).

Sāļa garša stimulē gremošanu, mitrina, iededz gremošanas uguni; tā ir asa, kodoša, it kā šķidra. Caureju veicinoša, sedatīva, debloķējoša iedarbība. Sāļa garša mazina vatu, mazina rigiditāti (?), kontraktūras, mazina tauku nogulumus un it kā nomāc citas garšas. Sāļa garša stimulē siekalu izdalīšanos, šķīdina kaphu, attīra asinsvadus, mīkstina ķermeņa orgānus un dod ēdienam garšu. Var raksturot kā smagu, eļļainu un karstu. Pārmērīga lietošana vai lietojot kopā ar minimālu citu garšu daudzumu, pastiprina pittu, izsauc asins sprostošanos, slāpes un dedzināšanu, ģīboņa stāvokli, ved pie muskuļu erodēšanās un atrofijas. Pastiprina ādas infekciju slimības, izsaucot saindēšanos. Ātrāk nobriest audzēji. Ir cēlonis zobu izkrišanai, pasliktina sajūtu orgānu darbību, pastiprina ādas krunciņu veidošanos, matu sirmošanu un izkrišanu. Sāļa garša veicina slimību attīstību, ko pavada asiņošana, palielina gremošanas skābumu, veicina ādas iekaisumu slimības, podagru un citas pittas tipa slimības. Mazās devās sāļa garša veicina gremošanu un pastiprina apetīti; mērenās devās tiek izmantota kā caurejas līdzeklis, liela deva izsauc vemšanu. Būdams viegls sedatīvs līdzeklis, iedarbojas nomierinoši. Sekmē audu augšanu visā organismā un aiztur ūdeni.

Sāļie augi: pēc būtības tā ir minerālu garša, augos sastopama reti. Tipisks produkts ar sāļu garšu ir rūgtais caurejas sāls, īru sūnas, brūnaļģe, minerālsāļi, jūras sāls un jūras zāles. Sāļo garšu pastiprina, augu preparātiem pievienojot sāli.

Kodīgā garša attīra mutes dobumu iniciē gremošanas uguni, attīra barību, pastiprina deguna dobuma izdalījumus, izsauc asarošanu, saasina uztveri, Atjauno zarnu peristaltiku, palīdz aptaukošanās gadījumos, pie uzpūsta vēdera, ja ir pārmērīga ūdens uzkrāšanās organismā. Sekmē eļļaino, sviedraino un viskozo sārņu izvadīšanu no organisma. Piedod ēdienam garšu, pārtrauc niezi, sekmē ādas izaugumu uzsūkšanos, nāvējoši iedarbojas uz cērmēm un mikrobiem, mazina asins sprostošanos un sabiezinājumus, palīdz likvidēt blokādes, atver asinsvadus un vājina kaphu. Šo garšu var raksturot kā vieglu, karstu un sausu. Ar savu garšu un karsējošo potenciālu tā izsauc aberācijas, vājuma sajūtu un nogurumu. Kodīga garša sekmē ģīboņa stāvokļa veidošanos, ved pie samaņas zaudēšanas un reiboņiem. Izsauc dedzināšanas sajūtu kaklā, kā arī visā ķermenī, mazina muskuļu spēku un izsauc slāpes. Saistībā ar garšā prevalējošo uguni un gaisu, tā izsauc dedzināšanas sajūtu, tremoru, kā arī asas un durstošas sāpes visā ķermenī. Kodīga garša iedarbojas stimulējoši, veicina gremošanu, apetīti, veicina svīšanu, ir atkrēpojošs līdzeklis. Pastiprina cirkulāciju un stimulē visas organisma funkcijas, mazinot svešas dabas nogulumu daudzumu.

Kodīgie augi: garšu nosaka galvenokārt dažādas aromātiskās eļļas. Sastopama biežāk kā salda garša, taču nav pārāk izplatīta. Bieži tiek lietoti kā garšaugi. Kodīga garša sevī ietver vircotu un aromātisku; tipiski kodīgie augi: asafetīdas (sveķi), baziliks, krustnagliņu pipari, lauru lapas, kardamons, asie pākšu pipari, kanēlis, krustnagliņas, koriandrs, romiešu ķimenes, mārrutks, sinepes, sīpols, oregāno (raudene) piparmētra, rozmarīns, salvija, mētras, čābers un baldriāns.

Rūgtā garša pati par sevi ir nepatīkama un apstādina garšas sajūtu. Detoksicējoša, antibakteriāla, pretmikrobu un pretcērmju iedarbība. Palīdz cīnīties ar ģīboni, dedzināšanas sajūtu, niezi, ādas iekaisumiem un slāpēm. Dod tonusu ādai un muskulatūrai, ir līdzeklis pret drudzi un karsoņiem. Stimulē gremošanas uguni, stimulējot toksīnu šķelšanu, veicina laktāciju, palīdz cīnīties ar aptaukošanos un izvada toksīnus, kas uzkrājušies liekajos taukos, kaulu smadzenēs, limfā, sviedros, urīnā, pittā un kaphā. Garšu var raksturot kā sausu, aukstu un vieglu. Kad to pielieto atsevišķi vai pārmērīgi, tā saistībā ar piemītošo sausumu, raupjumu un tīrību ved pie astenizācijas un atrofiskām parādībām organisma audos. Garša izsauc asinsvadu aprepēšanu, pazemina fizisko spēku, noved pie vājuma sajūtas, pie prāta aberācijas; sekmē galvas reiboņus, mutes sausumu un citas vatai raksturīgas slimīgas parādības. Attīra asinis un visus audus, bremzē audzēju veidošanos. Izsauc panīkumu, rada sedatīvu un reducējošu efektu, kaut arī mazā daudzumā ir stimulējošs un veicina gremošanu.

Rūgtie augi: garša piemīt daudziem augiem un zālītēm pateicoties rūgtvielu, piemēram, berberīna klātbūtnei. Rūgtās vielas var būt vienkāršas, piemēram, drudzene. Var būt arī aromātiskas (kodīgas, otrkārt) – kā vērmele, vai arī sīvs (otrkārt). Pie tipiskiem rūgtajiem augiem pieder aloja, bārbele, ārstniecības benedikts, krāsainais īriss, hrizantēma, pienene, ehinācija, drudzene, baltā papele, pelašķis, biškrēsliņš, cirtainā skābene.

Saistošā garša ir ar sedatīvu iedarbību, pārtrauc caureju, veicina locītavu atveseļošanu, čūlu un brūču aizvēršanos un sadzīšanu. Ir sausinoša, turgoru /saspriegums, ko rada šūnu šķidrā satura spiediens uz šūnapvalkiem/ paaugstinoša iedarbība. Samazina pittu un kaphu, apstādina asiņošanu; sekmē ķermeņa šķidrumu absorbciju (uzsūkšanu); var raksturot kā sausu, atvēsinošu un vieglu. Atsevišķi vai pārmērīgi lietojot, izsauc sausumu mutē, sāpju sajūtu sirds apvidū, izsauc aizcietējumus, vājina balsi, veido trombus asinsvados, veido tumšu ādas nokrāsu, noved pie priekšlaicīgas novecošanās. Garša izsauc gāzu, urīna un fekāliju aizturi, sekmē ķermeņa masas sarukšanu, izsauc vājumu, slāpes un rigiditāti /funkcionāls skeleta muskuļu stāvoklis, kam raksturīgs muskuļu sasprindzinājums, cietums un stīvums/. Saistībā ar garšas dabiskajām īpašībām – raupjumu, sausumu un „tīrību”, nosaka vatas tipa slimības: paralīzi, spazmas, konvulsijas un krampjus. Ir hemostatiska iedarbība, mazina svīšanu, pārtrauc caureju – efekti, kas saistās ar mitruma uzsūkšanu un aizturi. Ir pretiekaisuma iedarbība, veicina šūnu apvalku atjaunošanu. Sekmē muskuļu savilkšanos, palīdz atgriezties īstajā vietā izkritušiem (nobīdītiem) orgāniem.

Saistošie augi sastopami visai bieži, taču garšai nav lielas ārstnieciskas nozīmes, jo tā galvenokārt tiek izmantota simptomātiski. Garšu veido klātesošie tanīni. Tipiskie augi: ģerānija, lotosa augļi, ceļmalītes, granātkoka augļi, aveņu lapas, etiķkoks, baltā ūdenslilija, baltā ozola miza, deviņvīruspēks.

Saliktās garšas

Viena vai otra garša izolētā veidā sastopama visai reti, taču kāda no garšām parasti prevalē. Bieži vien kopā ir salda un kodīga garša kā kanēlim, dillēm, ingveram u.c. Tādi augi ļoti labvēlīgi iedarbojas vatas gadījumā. Bieži apvienota ir salda un saistoša garša, kā tauksaknei, lotosam, gobai un baltajai ūdensrozei. Šie augi ir labi izmantojami pittas gadījumā. Taču tie var būt smagi gremošanai. Salds un rūgts apvienots lakricai. Tādi augi ir ļoti labi pittai. Salds un skābs ir apvienots dažādos augļos (vilkābele, apelsīns). Labvēlīgi vatai. Dažkārt savienoti kodīgs un rūgts, kā tas ir dažādām vērmeļu sugām un pelašķim. Spēcīgi iedarbojas kaphas gadījumā. Kodīgs un saistošs ir kanēlis, salvija (arī labi der kaphai). Bieži sastopams rūgts un saistošs. Parasti tie ir labi diurētiķi (ceļmalīte). Iedarbojas galvenokārt uz pittu. Dažām zālītēm ir trīskārša vai vēl plašāka iedarbība. Šādu augu iedarbības noteikšanā liela loma ir auga enerģētikai un postdigestīvajam efektam. Šiem augiem parasti ir plašs ārstnieciskās iedarbības spektrs, kā piemēram, ķiplokam.

Garša un barība

Barībai, tāpat kā zālītēm, ir ārstnieciskas īpašības. Tās veido klātesošie elementi vai arī barībā prevalējošā garša. Ajūrvēdā līdz ar zālītēm tiek noteikta arī diēta. Parasti pacientam tiek ieteikts uzturs, kas palīdzētu samazināt viņa dominējošo došu. Bieži vien ieteicamo produktu vidū ir piens, medus, ghī, rozīnes, dateles un mandeles. Saskaņā ar ajūrvēdu fitoterapija un uzturs ir vienas zinātnes sastāvdaļas, un neviena no metodēm nav efektīva, ja ignorē otru. Uzturs nodrošina organisma barošanu, zālītes to dara smalkākā veidā, dziļāk esošajos audos un orgānos.

Garšas un emocijas

Arī emocijām ir noteikta garša un aromāts un tās ietekmē ķermeni atbilstoši savām īpašībām. Ir rūgtas emocijas, kā sēras, vai ar saistošu raksturu, ka bailes; šīs emocijas pastiprina vatu. Ir skābas emocijas – skaudība, vai arī kodīgas – niknums; tās pastiprina pittu. Saldās emocijas (vēlmes un kaisle) un sāļās (alkatība) pastiprina kaphu. Emocionālie pārdzīvojumi uz organismu atstāj tādu pat iespaidu kā nepiemērota barība, kā narkotikas, alkohols vai infekcijas. Psiholoģiskie faktori ir tik spēcīgi, ka ārstējot var pat dominēt pār fizioloģiskajiem. Tādēļ ajūrvēda ietver arī zinātni par psihiskās sfēras enerģētiku; tā ļauj pielietot zālītes, lai kontrolētu mentālos stāvokļus un emocionālās problēmas. Zinātne par garšām un to enerģētiku ietver ne tikai augus un barību, bet arī apziņas sfēru.

Individuālās konstitūcijas korekcija

Ajūrvēda slimos ārstē atbilstoši viņu konstitūcijai, tādējādi ārstēšana nav simptomātiska, bet iedarbojas uz pacienta fizioloģisko un psiholoģisko būtību. Ajūrvēdas mērķis nav kādas konkŗētas slimības ārstēšana, bet gan katra pacienta dabiskās harmonijas atjaunošana. Rezultātā iedarbība notiek uz visu slimību dziļākajiem mehānismiem, kas novērojami katram konkrētajam pacientam. Jebkuras profilaktiskās medicīnas īstenais pamats ir prasme noteikt pacienta konstitūciju. Ajūrvēdā iedarbība notiek, ievērojot prevalējošo došu. Sildošu un sausinošu ārstēšanu lieto kaphas gadījumā, kurai ir nosliece uz vēsumu un mitrumu. Sildīšana un mitrināšana der vatas gadījumā, kurai raksturīga tendence uz vēsumu un sausumu. Atvēsināšana un sausināšana vajadzīga pittas gadījumā, kuras īpašība – pārliecīgs siltums un mitrums. Taču dažkārt zālītes, kas akcentē konkrēto došu, var veicināt tās arstēšanu. Piemēram, lakrica, kas pastiprina kaphu, var to arī pašķidrināt un izvadīt no organisma. Tādēļ apstāklis, ka tā vai cita zālīte var pastiprināt to vai citu došu, nenozīmē, ka to nevar izmantot došas korekcijai. Šo zālīti var izmantot īslaicīgi vai līdzsvarojot ar citām zālītēm, kas ir attiecīgās došas raksturam antagoniskas.

Individuālā konstitūcija un slimības

Individuālā konstitūcija parasti nosaka to slimību profilu, uz kurām tendēts attiecīgais cilvēks. Piemēram, kaphas cilvēkiem ir nosliece uz saaukstēšanās slimībām un (hiperēmiskiem) nosprostojumiem. Taču saaukstēties var arī cita tipa cilvēks, tādēļ jāiedarbojas gan uz pacientu, gan slimību. Sanskritā individuālo konstitūciju tulko kā prakriti, kas nozīmē „daba”. Patoloģiskās izmaiņas sauc par vikruti jeb novirzēm no dabas. Tipa noteikšanā galvenokārt mēs vadāmies no iedzimtajām pazīmēm – fiziskā konstitūcija vai ilggadīgas tieksmes un barības izvēle. Slimības noteikšanā savukārt noteicošais ir simptomi, kas parasti ir pārejoši. Kad zāļu terapijai jāiedarbojas uz asiem, īslaicīgiem vai virspusējiem patoloģiskiem stāvokļiem, individuālās konstitūcijas noteikšanai nav īpašas nozīmes. Taču hronisku vai iesakņojušos slimību gadījumos tas ir ļoti būtiski. Patoloģiskie stāvokļi, kas pēc dabas atšķiras no attiecīgā pacienta, ir visai viegli ārstējami. Taču slimības, kas saskan ar pacienta dabu ir grūti pārvaramas, jo indivīda daba pastiprina slimību.

Saskaņā ar „Sušruta – Samhita” (sens ajurvēdas traktāts) marma ir mezgla punkts, vieta, kur savienojas divas vai vairākas ķermeņa sākotnes – mamsa (muskuļi), sira (asinsvadi), snaju (saites), asthi (kauli) un sandhi (locītavas). Par dzīvības punktiem marmas dēvē tādēļ, ka pa tiem cirkulē dzīvības vējš (prana – vaiju). Jo tuvāk šī plūsma pie ķermeņa virsmas, jo bīstamāki var būt marmas bojājumi.

 
Page last modified on October 09, 2007, at 02:07 PM