Šrī Čaitanya Čarita

Kavi Karnapura — Šrī Čaitanya Čarita. Audiolasījums latviski, nodaļas 1-3.

Kunga Čaitanyas rotaļas

Pirmā nodaļa

Lai slavēts Visuvarenais Kungs Šrī Čaitanya, kurš ieradies Navadvīpas pilsētā. Viņa forma ir mūžīga, un pilna zināšanu un svētlaimes. Kad viņš kā Krišna dejoja ar gaišajām Gopī Vrindāvanas mežā, viņa ķermenis bija tumšā krāsā. Vai viņa ķermenis tagad kļuvis gaišs dēļ ciešajiem apskāvieniem?

Es pazemīgi paklanos visuvarenajam kungam Šrī Čaitanyam, kurš iznīcina visas ciešanas ar zeltaini krāšņo saldā nektāra plūsmu, un atkal un atkal attīra šo pasauli ar medus straumēm, kas plūst no viņa lotospēdām.

Mēs godinām visuvareno kungu Šrī Čaitanju, kura garās rokas sniedzas līdz pat ceļiem, kura ķermeni ietver augstākās gaismas oreols, kura spēļpilnais smaids teju pieskaras viņa ausīm, kura vaigi ir krāšņi, un kura rotaļas ir simtu lauvu cienīgas.

Ikvienam būtu jākalpo visuvarenajam kungam Šrī Čaitanyam, kurš ar savu dārgakmeņiem līdzīgo kāju nagu krāšņo greznību aizskalo prom miegpilno neziņu, un kura mīlestības viļņi appludina un nomierina visas trīs pasaules.

Ar savu dejojošo kāju pēdu veldzējošo nektāru visuvarenais kungs Šrī Čaitanya piepilda visas trīs pasaules. Es uzskatu, ka šis nektārs ir viņa mūžīgi nevīstošā žēlastība, un ikvienam šī svētība būtu jāgodina atkal un atkal.

Viņa greznība ir augstākajā mērā dižena un salda. Viņa nepārspējamā žēlastība ir augstākajā mērā perfekta. Es jūs lūdzu, klanieties pie Kunga Gaurangas kājām.

Vai kāds no gudrajiem filozofiem ir spējīgs aprakstīt kaut nelielu daļu no tā brīnuma, kas ir Kunga Gaurangas pārpasaulīgo īpašību okeāns? Viņa nepārspējamo skaistumu, viņa gudrību un visus tikumus? Pat kungs Gaurnagačandra, daudzkāršojot savus spēkus, nav spējīgs aprakstīt šīs lietas.

Tikai būtne, kuras sirds kvēli trīc pilna mīlestības, un kas par to ir dzirdējusi no tiem, kuri zum kā kamenes pie Kunga lotospēdām, spēj aprakstīt Kunga Krišnas spēles un izklaides. Viņš ir Vradžas daiļo meiteņu dzīvības valdnieks, un viņa spēles ir pilnas salda jauneklīguma, reibinoša rotaļīguma un pārpasaulīgas dailes.

Kas gan ir Kungs Čaitanya? Viņš ir augstākā persona, kura pēdas godina dārgakmeņi ar kuriem rotājas Brahma, un diženi padievi, kuri paši mirdz kā debesu pilsētu briljanti. Kas esmu es? Muļķis, kurš nekur nespēj rast mieru. Tie, kas ir dievbijīgi and gudri, nekad neuzgriež muguru tai žēlatībai, kuru piedāvā Kungs Čaitanya.

Lai arī esmu sirdī apjucis, dažādos veidos es esmu dzirdējis un redzējis daudzas Kunga Čaitanyas izklaides. Kā gan tik nenozīmīga būtne kā es spētu tās aprakstīt? Es varu to veikt tikai piepildīts ar Kunga Čaitanyas žēlastību.

Kāda gan nozīme tam, ka es nespēju slavināt visas Kunga rotaļas? Slavinot Kunga rotaļas līdz savu spēju robežām, jebkurš kļūst veiksmīgs, un nekad netiks izsmiets, jo neviens nespēj aprakstīt visas Augstākā Kunga spēles.

Pat, ja mana grāmata ir nepilnīga, gudrie, kuri noreibst klausoties Kunga lotospēdu slavinājumus, vienalga to pieņems. Manī nav ne kripatiņas šaubu, un es zinu, ka viņi gūs gandarījumu.

Pārpasaulīgi skaistās Vrindāvanas daiļo sieviešu dzīvības valdnieka rotaļu viļņi, pilni nektāra, pārpludina šo pasauli, un Viņš atkal un atkal bauda savu spēļu saldumu, un nevēlēdamies šķirties no šīm rotaļām, viņš atkal ir ieradies šajā pasaulē.

Attaisnojoties ar žēlsirdīgu vēlmi sniegt zināšanas, atkal un atkal Kungs bauda savu spēļu saldumu. Un kad Kungs atkal pameta šo pasauli, viņa sekotāji, nu kļuvuši par visnelaimīgākajām personām, krita pie zemes.

Atkal un atkal viņi žēli sauca “O, Gauranga! O, mīļotais! O, Kungs! O, visu kritušo draugs! O, savu sekotāju dzīves spēks! O, ak ticīgo dārgakmens!” Ikviena sirds, dzirdot šīs žēlabas, plīsa simts gabalos.

Sekotājus mocīja viņu Kunga neklātbūtnes (nošķirtības?) radītās sāpes. Visa pasaule tiem šķita zudusi un tukša. Asaras skaudri cirta viņu sirdīs simtiem rētu. Atkal un atkal viņi sauca “Ak vai! Ak vai!”

Kungs, kas esi dārgāks par dzīvi, Tavu pēdu pieskāriens darīja zemi priecīgu un aplaimotu. Tagad, kad tu esi aizgājis, zeme slīkst ciešanu liesmās.

Ak, cik gan lielas askēzes zeme bija veikusi, lai saņemtu piepildījumu no Tavu lotospēdu nektāra. Ak vai, ak vai! Tagad, kad esi aizgājis, zeme nes pati sevi kā smagu nastu.

Kungs, o mīļotais, o manas sirds Kungs, o žēlastības okeāns, o neierobežotais, o grēku piedevēj, o vismīļākais, vismīļākais, ak vai, ak vai, nu mēs visi esam miruši! Kopš šeit nav Tavu pēdu, ikviens ir kļuvis par nelaimīgu nabagu. Ikviens nu dveš skumji, kā smagu grēku nastas mākts.

Tie, kuri mīl Kkunga lotospēdas ir visveiksmīgākie. Ak, bet tie kuri bija ieguvuši sasaisti ar Kungu, un nu ir nošķirti no viņa, ir visnelaimīgākie un neveiksmīgākie, un līdzinās staigājošiem miroņiem.

Ak vai, un kas gan ir tie, kuri reiz sajutuši Kunga diženo lotospēdu saldo saldo smaržu tūdaļ pat neatteicās no šīs pasaules? Vai viņi ir dzīvnieki? Vai viņi ir koki vai vīteņi? Ak vai, vai tiešām viņi būtu nejūtīgi kā akmeņi?

Tie, kuri baudot no Kunga lotospēdām plūstošo nektāru atrod tajā savu laimi, pamet mājas, labklājību un ģimenes. Viņi ir dižākie no svētajiem, kuri klīst pa kalniem un mežiem kā nabadzīgi ubagi.

Ak vai, ak vai, ak vai, kurš gan reiz, ar acīm baudījis viņa lotospēdu nektāru, jutis viņa mīlestības saldo smaržu, dzēris no viņa mīlestības okeāna, dzirdējis Viņa vārdu saldumu, spēj izturēt nošķirtību no Kunga Čaitanyas?

Apreibis no Viņa lotospēdu smaržas, pat šodien ikviens atmet materiālās pasaules važas, un gremdējas svēto vārdu dziedāšanā un dejošanā. Kurš gan spēj izturēt dedzinošo nošķirtības sajūtu?

Vai kāds redzēja Viņa cildeni žēlsirdīgās lotospēdas? Vai ļaudis ir nežēlīgi kā zibensbultas? Vai mīlestība pret Viņu mīt starp mums? Diemžēl liktenī ir ierakstīts, ka mums lemts ciest esot šķirtiem no viņa.

Man šķiet, ka pasaule ir kā ciešanu bezdibenis, kurā mēs visi cepamies mūžīgo ciešanu liesmās, un neviens no mums nepaliks dzīvs. Ak, cik savāds gan ir neveiksmjpilns liktenis.

Cik gan daudzas dzīvās būtnes ir ieguvušas brīvību un atsvabinājušās no nāves, izdzirdot kaut īsu fragmentu no stāstiem par Kunga tikumiem un darbiem. Tie, kuri atkal un atkal uzlūko Kungu un dzird par Viņu izjūt svētlaimi ikkatrā savas dzīves mirklī. Ak vai, bet mēs dzīvojam ne viņu redzot, ne dzirdot par viņu — cik gan grēcīgiem mums ir jābūt!

Kad zeme bija piepildīta ar Kunga lotospēdu nektāru, ar Viņa svētajiem vārdiem, un Viņa diženo tikumu slavināšanu, tā bija veiksmīga, bet šobrīd zeme deg liesmās, jo ir nošķirta no Kunga. Mēs nekad nespēsim izprast cietsirdīgā likteņa spēles.

Elšot garas un karstas nopūtas un skaļas žēlabas, izģindušiem ķermeņiem un asarām plūstot žēlabainās straumēs, sekotāji žēli īd atkal un atkal atceroties sava iemīļotā Kunga tikumus. Un tas viss ir ļoti pārsteidzoši.

Otrā nodaļa

Rotāta ar daudziem grezni mirdzošiem dārgakmeņiem, un daudz veiksmīgāka un slavenāka par visām debesu planētām, zemes dieviete novietoja savā valstībā Navadvīpas pilsētu un piepildīja to ar pārpasaulīgu mirdzumu.

Vai viņa radīja izcilības mājvietu, jebšu tā ir slavenā Navadvīpas pilsēta, kuru zemes dieviete novietoja savā valstībā, kamēr koki uz viņas ķermeņa bija sacēlušies ekstāzē kā mati?

Savā sirdī domājot “Kad gan ieradīsies Kungs?”, zemes dieviete uzplauka gaidās. Vēlmju pārņemta, viņa sekoja ceļam pa kuru bija devušās dievbijīgo bhaktu lotospēdas.

Zeme atkal ir atgriezusies mājās svētajā Mathurā, kuras nosaukums šoreiz ir Navadvīpa. Kurš gan spēj aprakstīt visus dievbijīgos darbus, kurus zemes dieviete ir veikusi, lai tagad Augstākā Kunga nektārpilnais pieskāriens piepildītu viņas sirdi ar svētlaimi?

Plūstot no Augstākā Kunga lotospēdām, skaistā, svētā un nektārsaldā Ganga viļņojās cauri padieva Šivas lokainajiem matiem, kurus rotāja pusmēness un galvaskausu krelles, lai sajūsmpilni ievizētos Navadvīpas pilsētā.

Lai arī Ganga ir izslavēta kā debesu planētu upe, tā plūst uz zemi. Lai arī Ganga ir valga un mitrinoša, tā spēj izsusināt atkārtotās dzimšanas un nāves okeānu. Lai arī Ganga rodas no tumsnējā Kunga Krišnas, tā ir gaiša un dzidra. Lai arī Ganga ir pilna viltīgu straumju, tā iznīcina visas viltīgās materiālās pasaules ilūzijas.

Kvēli vēloties pieskarties Visaugstā Kunga lotospēdu saldajam aromātam, skaistā Ganga plūda cauri Navadvīpai.

Navadvīpā dzīvoja daudzi svēti un dievbijīgi bramaņi, kuri bija gluži kā Šruti un Smriti likumu iemiesojums, jo regulāri izpildīja Vēdās aprakstītos pienākumus.

Navadvīpā dzīvoja daudzi svēti un spēcīgi ārsti un daudzi dievbijīgi tirgoņi, kuri stingri sekoja sev noliktajiem pienākumiem. Ikviens kurš dzīvoja Navadvīpā mirdzēja nepārspējami krāšņā godībā un izcilībā.

Dievišķas mīlestības iedvesmots svētais Advaita Prabhu, visizcilākais no sekotājiem, rotāja Navadvīpu ar savu klātbūtni. Ikviens varēja uz viņu lūkoties.

Ļoti augstsirdīgs un dāsns, skolots visās Vēdās un Agamās, labākais no sekotājiem un bramaņu mēness, svētais Šrīvāsa vienmēr uzturējās Navadvīpā.

Izglītots un gudrs, cēlies no augstdzimušas ģimenes, un savos ceļojumos apmeklējis daudzu dažādu zinību nozaru tālākos krastus, slavenais Džagannatha Mišra, kā kronis rotāja Navadvīpas bramaņus.

Tikumīgs, ar dzidru sirdi, dižciltīgs un skolots Vēdu zinībās, Nilambara Čakravartī bija izprecinājis savu meitu Džagannatham Mišram.

Meita, kuras vārds bija Šačī, bija sevišķi tikumīga un augstdzimusi. Pat padieva Indras mīļotā sieva nebija tik izcila, šķīsta un augstdzimusi kā Šačī.

Stāvot blakus svētajam Purandaram Mišram, Šačī mirdzēja kā mēness sirpis vai kā otra Šačī, kura bija blakus Debesu karalim Indram.

Piezīme: Purandara Mišra ir Džagannatha Mišras otrs vārds.

Šis svētais pāris dzīvoja un veica ģimenes cilvēku dzīves pienākumus. Viņiem piedzima astoņas meitas, bet tās visas viena pēc otras nomira.

Dziļi nelaimīgs, šis svētais pāris meklēja patvērumu pie Visaugstā Kunga žēlsirdīgajām lotospēdām, un lūdza bērnu.

Drīz vien veiksmīgais pāris saņēma ļoti skaistu zēnu, kuram deva vārdu Višvarūpa. Māte bija ļoti laimīga, un arī tēva smaidošajā sejā atplauka dziļš gandarījums. Viņu šķietamā nabadzība izsmēja vislielāko bagātību.

Višvarūpa patiesi bija ļoti skaists. Viņš bija dižens kā mēness. Ļoti ātri viņš sasniedza visu zinību nozaru tālākos krastus.

Viņš bija ļoti spējīgs, un vēl kā jauns zēns jau bija apguvis visas Vēdas un Agamas. Dieviete Sarasvatī bija viņa padevīgā kalpone, un allaž dejoja viņa mēles galā.

Pēc neilga laika daiļacainā Šačī kļuva sevišķi skaista. Viņa bija kā austrumu pamale īsi pirms Mēness ausmas.

Svētā, veiksmīgā un apbrīnojamā Šačī sava klēpja nektāra okeānā auklēja daiļu un slavenu mēnesi, kura parādīšanos visi tā gaidīja.

Pēc trīspadsmit mēnešiem, ļoti labvēlīgajā Phalgunas mēnesī, beidzot pienāca brīdis, kas atnesa prieku un laimi visās pasaulēs.

Zinot, ka tūlīt ieradīsies Kungs, pavasaris, visu gadalaiku karalis, ieradās nedaudz priekšlaicīgi, jo dedzīgi vēlējās ieraudzīt Kungu.

Vēloties pavadīt savu valdnieku, pavasara krāšņuma dieviete iesoļoja mežā. Viņas kājas rotāja zumošas bites, un kur vien viņa gāja, visur uzplauka pumpuri un spraucās jaunie dzinumi.

Domājot “Kungs drīz ieradīsies”, pavasara dieviete rūpīgi izraudzījās savu apģērbu un rotas. Jūtot sava laulātā drauga tuvumu, viņa saldi smaidīja. Viņa patiesi ilgojās šīs tikšanās.

Pavasara krāšņums maigi smaidīja un šis smaids reibināja dzeguzes, kuras kūkoja saldi un rotaļīgi. Šis smaids lika puķēm uzziedēt un piepildīja tās ar saldu medu.

Pavasara krāšņuma dieviete savija tamala meža saldos aromātuss kā savus matus, un lika melnajām bitēm un vīnstīgām, kas bija viņas uzacis, dejot no prieka.

Ar savām daiļajām acīm plaši atplestām, viņa savija kroni no tikko izplaukušajiem ziediem. Rotājusies ar lavandas ziedu vītni, viņa saslēja būdiņu no lotosa kātiem.

Priekpilna, viņa rotāja savas krūtis, kas līdzinājās safrāna pumpuriem, ar ašoka ziediem, kunkumu, saldajiem ziedputekšņiem un sandala pastu.

Tad visi desmit virzieni kļuva dzidri un tīri, debesis tapa gaišas un skaidras, sāka pūst spirgts vējš, ik sirds kļuva skaidra un mirdzoša, un upju ūdeņi vizuļoja kā kristāls.

Tajā brīdī, iepriecinot ikvienu visā pasaulē un izsludinot pilnmēness dienu, atkal un atkal skūpstot austrumu pamales seju, visā savā godībā atspīdēja pilnais mēness.

Tas bija pavasaris, labākais no gadalaikiem. Tā bija gaiša pilnmēness diena, labākā no visām gada dienām. It viss bija pilns tikuma un labvēlīgs.

Pavasara atnākšanas iepriecinātas, dzeguzes dziedāja vārdu “Slava!”, un bites graciozi dejoja. No dienvidu puses pūta maigs vējš.

No Malaju kalniem atlidoja maiga vēsma līdzi nesot neskaitāmu puķu aromātus un silta lietus lāses, kas sajaukušās ar lotosa ziedputekšņiem veldzēja vīteņu stīgas, vienu pēc otras.

Kad bija pienācis laiks parādīties visaugstākajā mērā labvēlīgajam Kungam Čaitanyam, pasaule bija kļuvusi mierpilna un dzidra. Ar savu pārpasaulīgo spēku Kungs bija uzvarējis šīs pasaules tumsu.

Kad Kungs Čaitanya parādījās, visi virzieni bija pildīti ar krāšņu greznību. Šķita, ka uz zemes pēkšņi ir nokrituši daudzi mēneši un milzums zibens šautru.

Kunga Čaitanyas ierašanās brīdī iestājās mēness aptumsums, un ikviens skaļi sauca “Haribol!” (Slavējiet Dievu!) Ja nebūtu aptumsuma, nebūtu bijis arī iemesla piesaukt Dieva vārdu.

“Kam gan tu mums esi vajadzīgs, ja uz zemes tūlīt atmirdzēs daudz spožāks mēness?” nodomāja Rahu, un ar sajūsmu aprija nektārpilno mēnesi, kurš mirdzēja debesīs.

Pildīts ar vēlmi baudīt mūžīgās mīlestības rotaļas, Visaugstākais Kungs vēlējās ierasties brīdī, kad ikviens daudzināja viņa svētos vārdus. Rau! Viņš ir pārpludinājis Visumu ar savu svēto vārdu nektāru.

Raugoties sava jaundzimušā dēla godības rotaļīgajā pirmssākumā, māte un tēvs gremdējās prieka okeānā.

Pateicoties daudzajiem pagātnē veiktajiem Dievbijīgajiem darbiem, Džagannatha Mišra nu lūkojās uz savu dēlu un pildījās ar svētlaimi. Visu savu turību viņš bija ieguvis godīgā ceļā, un tagad viņš izlēma to ziedot labdarībai, atdāvinot daudziem cienījamiem bramaņiem.

Līdz ar Kunga parādīšanos visas planētas kļuva spēcīgas un labvēlīgas. Valdošā zvaigzne bija Purva-phalguni, bet valdošais zodiaks bija lauvas zvaigznājs.

Tad viss visums kļuva ļoti skaists. Tas pārvērtās par dārgumu glabātuvi, kas pilna mirdzošiem dārgakmeņiem. Šajā pasaulē nekas nespēj būt skaists, ja tam nav pieskāries Visaugstais Kungs.

Pilnmēness un pavasaris kļuva divkārt tik skaisti. Tie kļuva par kalpiem pat visretākās un nesasniedzamākās vēlmes piepildošā Visaugstākā Kunga mēnesim līdzīgajai sejai.

Nekad neaizmiegošie sarkanā lotosa ziedi atkal un atkal kalpoja Kunga acīm. Nepagurstošās melnās bites godināja viņa uzacis. Jaunuzplaukušo ziedu krāšņums godināja viņa ausis.

Ar diženu skaistumu jauns sezama zieds kalpoja Kunga degunam. Bet apaļš spogulis kalpoja kunga daiļi apaļīgajiem vaigiem.

Jaunie bandhuka ziedi, jauno pumpuru nesēji, un sarkanais korallis godināja Kunga maigās lūpas, kuras ar savu daiļumu apbur visas pasaules.

Spožā un skaistā rudens mēnesnīca kalpo pasauli valdzinošajam Kunga smaidam. Vēloties iemantot Kunga zobu greznumu, pērļu mirdzums godina Kunga smaidu.

Žilbinošais un nepārspējamais zelta gliemežvāka greznums atrada patvērumu uz Kunga kakla, kur āda veido trīs elegantas krokas. Krāšņais kausēta zelta mirdzums kalpo Kunga graciozajām rokām.

Neskaitāmi daudzu, maigdaiļu ziedlapiņām rotātu sarkano lotosa ziedu skaistums atmirdz Kunga samtaini pievilcīgajās rokās. Čampaka ziedu pumpuri ir atraduši patvērumu Kunga valdzinošajos pirkstos.

Diženu dārgakmeņu mirdzums godina viņa nagus. Zeltītā Meru kalna diženums godina viņa platās krūtis.

Pievilcīgi varoņpilnais lauvas vidukļa slaidums godināja Viņa vidukli. Visdaiļākais no ziedpumpuriem godināja viņa nabu.

Zelta banānkoku iznesīgums godināja viņa maigi elegantos augšstilbus. Sarkano lotosa ziedu skaistums godināja viņa maigās pēdas.

Šačī un Džagannatha Mišra bija bezgalīgi gandarīti ieraugot šīs daudzsološi labvēlīgās zīmes uz Kunga ķermeņa. Arī Nilambara Čakravartī savā sirdī izjuta bezgalīgu prieku.

It visi, kuru sirdis bija tīras, kļuva ļoti priecīgi. “Šis bērns glābs daudzus gan no sava tēva, gan mātes ģimenes, un sagādās lielu prieku,” viņi teica.

Tad priekpilnais un cēlsirdīgais Džagannatha Mišra veica bērna piedzimšanai veltītu rituālu. Atkal un atkal viņš apdāvināja bramaņus ar puķēm, beteļa riekstiem, smaržvielām un sandala pastu.

Jau drīz vien Džagannatha Mišra, kuru godināja visa pasaule, pilns prieka veica rituālu, kas izpildāms, kad bērns pirmo reizi pieceļas kājās. Dienu jo dienas zēns auga arvien lielāks, un viņa vecāku laime nezināja robežu.

Kad zēns sāka rotaļīgi rāpot apkārt ar saviem ceļiem pieskaroties zemei, viņa pieskārieni atsvabināja zemi no visām ciešanām, kas to bija pārņēmušas viņu ilgās nošķirtības laikā.

Neskaitāmas reizes Viņa saldie un bērnišķīgi rotaļīgie vārdi peldināja tēva sirds gulbi nektāra okeāna viļņos.

Tā kā šis zēns piepildīs visu pasauli ar sevis paša svēto vārdu daudzināšanu un daždažādi skaistajām, nektārpilnajām spēlēm, viņa cēlsirdīgais un priecīgais tēvs deva viņam Vishvambharas vārdu, kas nozīmē — pasauļu uzturētājs.

Viņa forma bija tik grezna kā kalns no kausēta zelta, Viņa smaidošā seja tik patīkama kā mēness, Viņa piere rotāta ar vijīgu, melnu matu cirtām, viņa drēbes kā vējš. Visuvarenais Kungs bērna veidolā bija dižens un godpilns.

Bērna gados Kungs līdzinājās nemitīgi pieaugošam, jaunam mēnesim. Viņš bija kā dižens un apburošs dārgakmenis no saldmes okeāna.

Viņa rokas sprādzes, josta un kaklarota no koraļļiem, pērlēm un dārgakmeņiem, atkal un atkal saldi šķindēja kad viņš dejoja.

Jo vairāk zeme bija sajutusi Kunga saldo lotospēdu pieskārienus, jo lielāku atvieglojumu tā juta no ciešanām, kas bija radušās ilgās nošķirtības laikā no žēlastības okeāna.

Dedzīgi vēloties spēlēties ar citiem zēniem, apburošais Kungs baudīja neīstas cīņas, sitot un saņemot sitienus ar maigām, jauno dzinumu vicām, kurus viņi iztēlojās par ieročiem.

Reiz, redzot savu bērnu šādi spēlējoties ar citiem zēniem, labsirdīgā Šačī sadusmojās un nolēma viņu noķert. Brīnumainā kārtā, tajā pašā brīdī Šačī pēkšņi stāvēja sava dēla priekšā.

Ieraugot viņu, dusmīgais Kungs bērna tēlā sadauzīja daudzus māla podus. Redzot to, pārbiedētā Šačī viņu sasēja.

Kādu dienu, uzrāpies uz kaudzes ar ārā izmestiem, nederīgiem māla podiem, Visuvarenais bērna tēlā sludināja savai mātei gjāna yogas filozofiju.

Redzot savu dēlu tik netīrā vietā, viņa kļuva satraukta un aicināja viņu “Ak, mīļais, lūdzu, dodies prom no šīs netīrās vietas, nomazgājies un nāc, sēdies man klēpī!”

Dzirdot savas mātes vārdus, Visuvarenais bērna formā izteica savas domas par materiālās pasaules un mūžīgā gara dabu. Viņš sacīja, “O, māt, lūdzu, klausies manos vārdos un atmet ilūzijas, kas maldina tavu sirdi!”

“Šī pasaule, kuru tu redzi, pilna ar kustīgām un nekustīgām būtnēm, ir tikai ilūzija un nekas vairāk. O, māt, kā gan ilūzija var būt tīra vai netīra? Tavi vārdi ir ļoti pārsteidzoši un neparasti.”

“Nav daudzu patību. “Es” un “mans” īstenībā nemaz neeksistē. Tikai viena patība ir mūžīga, viss pārējais ir ilūzija.”

“Tikai viena patība dzīvo padievu, cilvēku un dēmonu ķermeņos, kas sastāv no pieciem elementiem — zemes, ūdens, gaisa, uguns un ētera.”

“Līdz ar to, viss ir dabiski tīrs. Kā gan jebkas šajā pasaulē var būt netīrs?” Kad viņš bija izrunājis šos vārdus, gudrā Šačī satvēra savu dēlu ar abām rokām.

Viņa nomazgāja dēlu Gangas ūdenī, un kļuva apmierināta, lai arī to krietni sarāja.

“Ak, muļķīgais, kādēļ gan atkal un atkal tu dodies uz netīrām vietām? Kādēļ tu uzvedies tik slikti?” Dzirdot šos savas mātes vārdus, Kungs kļuva dusmīgs. Viņa acis kļuva sarkanas un gailēja no niknuma.

“Vai gan es neesmu tev jau daudzkārt to sacījis? Nekas nav netīrs. Viss ir garīgs. Bet vienalga, tu rāj mani atkal un atkal.” Izteicis šos vārdus Kungs iemeta savai mātei ar zemes piku.

No trieciena, smalkā Šačī pakrita gar zemi. Saucot “Ak, māmiņ!” un sirdij kūstot, Kungs apsēdās savai mātei klēpī.

Nekavējoties piesteidzās daudzas sievietes un apslacīja Šačī seju ar ūdeni. Tūdaļ pat viņa atguva samaņu. Nektāra plūsma no dēla ķermeņa pieskāriena piepildīja viņu ar laimes sajūtu.

Kāda labsirdīga sieviete, kura mīlēja jokot, teica Visaugstajam Kungam, kuru mīl visās pasaulēs, “Ja tu dosi savai mātei kokosriekstu, viņa atkal kļūs vesela.”

Dzirdot viņas vārdus, Kungs tūdaļ devās prom, un atgriezās ar diviem kokosriekstiem, kas vēl karājās pie stublājiem.

Redzot Kungu nesam šos grūti iegūstamos augļus bramaņu sievieties bija pārsteigtas. “Kā tu ieguvi šos augļus?”, viņas vaicāja.

Kungs dusmīgi viņas norāja sacīdams, “Par ko gan šeit brīnīties? Nav taču jābūt Brahmam vai Šivam, lai noplūktu kokosriekstus!”

Kādu nakti, kad viņa nakšņoja tajā pašā istabā, kur viņas mazais dēls, Šačī šķita, ka viņa redz daudzus cilvēkus tuvojamies mājai. Viņa teica savam dēlam:

“Ej ātri uz sava tēva istabu!” Zēns atbildēja, “Lai notiek!” un aizgāja. No tālienes pēkšņi atskanēja salda kāju rotājumu šķindoņa, kuru izplatīja viņa daiļās lotospēdas.

Gan māte, gan tēvs dzirdēja kāju rotājumu šķindoņu, kas skanēja kā bišu zumēšana lidinoties pār neierastā gadalaikā uzplaukušiem lotosziediem.

Izbijušies abi sacīja, “Tā ir kāju rotājumu šķindēšana.” Kāju rotājumu šķindoņas iepriecināts, Džagannatha Mišra apkampa savu dēlu.

Pienāca laiks, kad Kunga vecākais brālis Višvarūpa svinēja savu sešpadsmito dzimšanas dienu. Tajā laikā viņš jau bija sasniedzis visu tikumu okeāna tālākos krastus. It visur pasaulē viņš saskatīja Augstākā Kunga klātbūtni.

Viņš bija cēlsirdīgs, viszinošs, mierīgs, savaldīgs, pieķēries Kunga lotospēdām un atraisījies no materiālās pasaules.

Nolēmis sarīkot savam dēlam lieliskas kāzas, tēvs Džagannatha Mišra meklēja piemērotu, skaistu un tikumīgu līgavu. Tajā pat mirklī Višvarūpa zināja visu par sava tēva plāniem.

Saprotot sava tēva vēlmi, cēlais Višvarūpa pameta mājas, šķērsoja Gangu un devās diženā ceļojumā. Viņš atteicās no visa.

Višvarūpa, kurš bija tikumu okeāns un attiecies no visiem materiālajiem pienākumiem, pieņēma sanjāsu un nodevās klejojumiem. Tie, kuri šajā materiālajā pasaulē ne pēc kā netiecas, nekad netiek samulsināti.

Uzzinājuši notikušo, tēvs Džagannatha Mišra un māte Šačī skaļi vaimanāja un no bēdām zaudēja samaņu. Vēlāk, nedaudz samierinājušies, viņi deva dēlam savu svētību, jo no visas sirds vēlēja viņam laimi un panākumus.

Viņi teica, “Mūsu dēls ļoti agri ir pieņēmis sanjāsu. Ak, likteni, lūdzu esi pret viņu labvēlīgs, lai viņs allaž paliktu reliģiozs un dievbijīgs.”

Nelaimīgais pāris žēlojās atkal un atkal, tomēr viņu jaunākais dēls darīja viņus ļoti laimīgus. Kad viņš apsēdās tiem klēpī, sajūtot viņa pieskārienu abi pildījās ar svētlaimi.

Kungs bija žēlastības okeāns. Viņa sirds kusa no laimes. Ar savu roku stīgām viņš apkampa savu tēvu un māti. Viņš appludināja tos ar nektārpilniem, dzīvotgribu atmodinošiem vārdiem.

Viņš teica, “O, māt, mans vecākais brālis, pilns miera un atsacīšanās, nu ir pametis jūs abus ar tēvu. No šī brīža es kalpošu gan tēvam, gan tev.”

Dzirdot šos pilnīgos un nektārsaldos vārdus, Kunga vecākus pārņēma laimes sajūta, un mati uz viņu ķermeņiem saslējās stāvus.

Kunga ķermeņa pieskāriens piepildīja ar nektāru vispirms viņu sirdis un tad arī acu kanālus.

Laipnais Kungs allaž viņiem kalpoja un sagādāja gandarījumu. Viņš rūpīgi studēja savas mācības, un atkal un atkal spēlējās ar citiem zēniem.

Kādu dienu, redzot, ka viņa dēls ir ļoti neatkarīgs, tēvs Džagannatha viņu vairākkārtīgi sabāra. Tonakt, kad veiksmīgais Džagannatha ar dzidro sirdi gulēja, viņš redzēja sapni.

“Tu saki, “Mans dēls ir ļoti neatkarīgs, un viņa sirds vēlas vien spēlēties.” Bet šādi tu negodini to personu, kas ir ieradusies pie tevis zeltītā ķermenī.”

“Muļķīgs dzīvnieks, kura prāts ir samulsināts, nespēj atšķirt kas ir vērtīgs un kas nav. Viņš redz dižu dārgakmeni un pieskaras tam, bet nesaprot tā īsteno vērtību. Bet kā gan lai viņš to saprastu, ja ir samulsināts?”

Sakot šādus vārdus, bramanis ar dusmās piesarkušām acīm, rāja Džagannathu Mišru viņa sapnī. Pamostoties, sirdī svētais Džagannatha Mišra brīnījās. Ikvienam viņš pastāstīja, ko bija dzirdējis.

Dzirdot par šo sapni, cilvēki bija dziļi pārsteigti. Gan sirdīs, gan vārdos viņi tapa pārliecināti, ka Džagannathas Mišras dēls ir Dieva Augstākā Personība. “Viņš ir Augstākais Kungs!”, viņi sacīja.

Kādu dienu, stāvot savās mājās, un Viņa ķermeņa starojumam izgaisinot visu tumsu, Kungs teica savai mātei:

“O, māt, lūdzu klausies, un es tev pateikšu kas darāms.” Šačī pieņēma Viņa vārdus un teica, “O, mīļotais, lai ko arī Tu sacītu, tas noteikti tiks izpildīts. O, visumīļotais, lūdzu, saki to.”

Un kungs sacīja, “O, māt, nekad neēd ekadašī dienā.” Šačī, kuru greznoja dižena svētība, pieņēma sava dēla pavēli.

Reiz, atsakoties no beteļa riekstiem, Kungs sacīja savai mātei, “O, māt, lūdzu parūpējies par sava dēla ķermeni. Mani krata trīsas.”

Tad Visaugstais Kungs krita pie zemes kā daudzi miljoni zibens šautru. Redzot savu dēlu guļam bez samaņas, satrauktā Šačī apšļakstīja viņu vairākkārtīgi ar Gangas ūdeni.

Tad Kungs atkal atguva samaņu. Viņš atvēra savas spulgās lotoslapu acis un piecēlās. Viņš mirdzēja kā mēness rudenī.

Uzzinot par šo, tēvs Džagannatha bija pārsteigts un vaicāja, “Kas tas ir? Kas tas ir?”

Bet kurš gan spēj saprast Kunga sirds nolūkus, patieso dabu un spēles? Pat visuvarenie Brahma un Šiva, un pat Vēdas nespēj viņu saprast. Īsajā laikā ko viņš pavadīja sava guru mājā, visas zinību nozares dedzīgi ieplūda Viņā gluži kā upes ietek okeānā.

Tikmēr Viņa tēvs kļuva vecs un nespēcīgs. Redzot savu tēvu šādā stāvoklī, nelaimīgais Kungs aizveda viņu uz Gangas krastu.

Nelaimīgs sirdī, Kungs novietoja tēva pēdas uz savām krūtīm un teica, “O, tēvs, kā gan tu vari pamest mani, bērnu vienu? Kurp tu dosies?”

Dzirdot Kunga patīkamos, nektārpilnos vārdus, tēvs Džagannatha, labākais no bramaņiem, savā pēdējā brīdī teica dēlam, “Ja Tu novietosi mani pie Kunga Raghunatha kājām, es būšu laimīgs.”

Tad māte Šačī apkampa sava vīra lotosziedu pēdas, un, aizlauztā balsī vaimanājot, lēja pār viņu asaru straumes.

Viņa teica, “O, manu valdniek, vai tiešām tu mani atstāsi un liksi raudāt kā nelaimīgam zivjērglim? Kurp gan tu dosies? Tava kalpone ir ļoti nelaimīga.”

Ļaudīm skandējot Kunga svētos vārdus un padieviem no debesīm kaisot jasmīnu ziedus, tēvs Džagannatha, guļot Gangas krastā, pameta šo pasauli.

Trešā nodaļa

Pats mīlestības padievs Kāmadeva, bija iecēlis Kungu Čaitanyu par jaunības karaļvalsts pavēlnieku, un viņa jauneklīgais ķermenis izplatīja valdzinoša skaistuma nektāru.

Kungs mācījās pie jautra un izglītotā Višnu dāsas. Pieņemot šo panditu par savu skolotāju, Kungs viņam izrādīja lielu žēlastību, jo kā gan kāds var būt Kunga skolotājs?

Kungs arī čakli studēja pie gramatiķa Ganga-dāsas, kurš mācīja daudzus bramaņus.

Jautri jokojoties ar sekotājiem, Kungs izpauda savas rotaļas. Kā dārgakmenis viņš mirdzēja starp visiem pasaules bramaņiem.

Kādu dienu Kungs ar gaišo ādas krāsu devās uz svētā Vanamālī Āčāryas māju, kur viņš baudīja svēto rakstu apspriešanas nektāru.

Pēc sarunas Kungs devās prom, bet pa ceļam viņa uzmanību piesaistīja meitene, kas bija kā zelta stīga un nektāra plūsma.

Kunga skatienu piesaistīja Vallabhāčāryas meita, kura tobrīd kopā ar draugiem devās uz Gangu mazgāties. Viņa bija dievietes Lakšmī inkarnācija.

Ieraugot savu mūžīgo mīļoto, Kungu apņēma laimes okeāns. Kurš gan iemīloties neizbaudītu dziļu laimes sajūtu?

Ieraugot veiksmes dievieti, Kungs, kurš ir žēlastības okeāns, kļuva sirdī laimīgs. Pat zelta kaklarota nav skaista, ja to nedaiļo rets un vērtīgs dārgakmenis.

Ar vienu kāju vēl bērnībā, dieviete stāvēja uz pilgadības sliekšņa. Uzlūkojot Kungu viņu pārņēma nemiers un kautrība. Viņa līksmoja atkal un atkal.

Arvien vēl dzenot jokus ar saviem draugiem, bet lūkojoties uz viņu, Kungs tuvojās savai mīļotajai. Visaugstais Kungs, kurš bauda noslēpumainas, mūžīgas un apburošas rotaļas, mirdzēja nepārspējamā diženumā.

Jau pavisam drīz Kunga mājā ieradās augstsirdīgais, pieticīgais un tīrais sekotājs Vanamālī Āčārya. Paklanījies mātei Šačī, viņš tai sacīja:

“Vallabhāčāryas jaunākā meita ir veiksmīga, tikumīga, skaista, iznesīga un dievbijīga. Viņa ir kā pati dieviete Lakšmī, kas piedzimusi uz zemes. Ak, visudaiļā kundze, viņa būtu ļoti piemērota, lai precētos ar jūsu dēlu.”

“Ak, visudaiļā, ja vien jūs vēlaties, šī meitene, kas ir kā brīnišķīgs un nevainojami dzidrs dārgakmenis un krāšņa kā dieviete, bez vārda runas un tūlīt uz vietas, var tikt izprecināta jūsu dimantam līdzīgajam dēlam.

Dzirdot šos vārdus, māte Šačī apklusa. Viņa neko neteica. Nespējot noticēt dzirdētajam viņa arī nespēja dot savu piekrišanu kāzu rīkošanai.

Nesaņemot nekādu atbildi no mātes Šačī, Vanamālī Āčārya kļuva nelaimīgs un devās prom. Sirdī esošās kumjas bija skaidri nolasāmas viņa sejā, un tādu viņu sastapa Visuvarenais Kungs Čaitanya.

Redzot svēto Vanamālī Āčāryu, Kungs Čaitanya ar mēness seju, jaunais Navadvīpas mēness, kurš bija krāšņš kā tūkstots mēnešu, ļoti nopriecājās, paklanījās, cieši apskāva Āčāryu un uzrunāja viņu:

“O, dižciltīgais, kur gan tu biji? Kādēļ tu esi tik nelaimīgs?” Vanamālī Āčārya atbildēja, “Es biju devies pie Tavas mātes lotospēdām. Tagad es esmu nelaimīgs.”

To dzirdot, Kungs, kurš bija žēlastības okeāns, neko neteicis atgriezās savās mājās. Viņš bija ļoti neapmierināts ar savas mātes rīcību.

Atgriezies mājās, Kungs jautāja savai mātei pērkondimdošā balsī, “O, māte, kādus vārdus gan tu sacīji Vanamālī Āčāryam, ka viņš tagad ir tik nelaimīgs?”

“Kādēļ tu nepiekriti jebkam, ko viņš teica? Kādēl tevi neapmierināja viņa teiktais? Izpatikt svētam cilvēkam ir ļoti dievbijīga rīcība.”

Sapratusi, ka viņas dēls ir pieņēmis piedāvājumu, māte Šačī ar prieku nosūtīja ziņnesi, ar aicinājumu Vanamālī Āčāryam atgriezties. Kas gan netiek sasniegts tūdaļ pat, ja Kungs tā vēlas?

Steidzīgi ienākot, Vanamālī Āčārya paklanījās mātei Šačī un sacīja, “Ko dieviete pavēlēs? Viņš paklanīja galvu un sacīja, “Izrīkojiet mani. Es esmu jūsu kalps.”

Māte Šačī sacīja, “O, visudārgais, tu piedāvāji šo laulību, un tagad tu vari veikt visus priekšdarbus, lai tā varētu notikt. Tu mums esi ļoti dārgs. Tu esi draugs. Tu esi viens no mūsu dzimtas.”

Dzirdot Šačī vārdus, svētais un augstsirdīgais Vanamālī Āčārya, kurš pārzināja visus svētos rakstus, tūlīt pat devās, lai veiktu sagatavošanās darbus kāzu norisei.

Ar sirdi pilnu laimes, viņš steidzās uz Vallabhāčārjas namu, kurš tūdaļ pat piecēlās no savas sēdvietas, lai godinātu svēto viesi.

Piedāvājot savam viesim, visu bramaņu dārgakmenim, godpilnu sēdvietu, svētais un sirdī pazemīgais Vallabhāčārya uzdeva sekojošu jautājumu:

“Tu vienmēr esi bijis pret mani labs. Tagad tu esi ieradies manā namā. Kāds ir tavs nolūks? Ak, cēlsirdīgais, teic jel.”

Uzklausot šos vārdus, svētajam Vanamālī ar dzidro sirdi, visi mati uz ķermeņa jau bija sacēlušies stāvus no prieka, jo viņš bija ieradies, lai sagatavotu Visaugstā Kunga laulību ceremoniju. Viņš atbildēja sekojošo:

“Džagannatha Mišras dēls ir pilns tikumu. Viņš ir mīlas padievs starp vīriešiem. Viņa skaistums apbur visu trīs pasauļu iemītniekus.”

“Apvienojot visu pasaules skaistumu, prasmīgais radītājs Brahma ir tadījis Džagannatha Mišras dēla nektārpilno tēlu.”

“Radījis mēnesim līdzīgo Džagannatha Mišras dēla seju, radītājs Brahma saprata, ka ir tapusi visdaiļākā no visām sejām. Atkal un atkal ar savām četrām mutēm Brahma slavēja, “Labi veikts! Labi veikts!”

Džagannatha Mišras dēla daiļais tēls sajūsmina dzīvās būtnes visā pasaulē. Kā kalpa-vrikša koks ir ideāli piemērots kalpa-valli vīteņaugam, un kā vērtīgs dārgakmenis ir ideāli piemērots daiļai pērlei, tā viņš ir ideāli piemērots tavai meitai.”

To dzirdot, svētais un slavenais Vallabhāčārya brīdi apdomājās, un tad atbildēja briljantam starp bramaņiem šādus, draudzīgus un labvēlīgus vārdus:

“O, cēlsirdīgais, diženi izcila veiksme ir man uzsmaidījusi. Kā tu teici, lai notiek. Tavs piedāvājums iepriecina manu sirdi.”

“Ja šāda persona kļūst par manas meitas vīru, tad vai nu Dieva Augstākā Personība ir ļoti laipna pret mani, jebšu es esmu ļoti veiksmīgs, jebšu mana meita ir veikusi daudzus dievbijīgus darbus. Tāds ir mans secinājums.”

“Tāpat kā savienība starp izcilu dārgakmeni un zelta kaklarotu ir sajūsminoša, tā arī sajūsmu radīs šī savienība.”

Priecīgs dzirdēt šos vārdus, Vanamālī Āčārya teica, “Tie, kuri līdzīgi tev ir svēti un pazemīgi, bauda augstāko labvēlību.”

Sirdij trīsot no laimes laulību gaidās, veiksmīgais un izcilais bramanis Vanamālī Āčārya devās mājās pie Šačī un izstāstīja viņai visu.

Uzzinājusi visu, māte Šačī juta, ka viņas ķermenis piepildās ar laimes trīsām. Domājot par to cik izcila veiksme ir viņu sastapusi, svešām acīm nepieejamā vietā viņa sacīja savam dārgakmenim līdzīgajam dēlam:

“Pašreiz ir labvēlīgs laiks, lai Tu laimīgi apprecētos.” To dzirdot, visgudrais Kungs tūdaļ saprata, kas notiks tālāk.

Pēc mātes Šačī pavēles liels daudzums kāzu ceremonijai nepieciešamu lietu tika nogādāts slepenā vietā. Kad zvaigznes nostājās labvēlīgā stāvoklī pienāca arī laiks kāzu ceramonijai.

Visu pārņēma mridangu mūzikas skaņu viļņi, un jūsmīga dejošana.

Visās malās bramaņi skandēja vēdas, skanēja mridangas un ļaudis sauca “Lai dzīvo! Slava! Uzvara!”. Vēdīja sandala pastas, aguru, asusira un vīraka aromāti. Visur valdīja dižens krāšņums.

Līdzīgi kā nektārpilnais mēness padievs mirdz, stāvot blakus savai sievai Rohinī, tā Visaugstais Kungs, dārgakmenis starp bramaņiem, mirdzēja stāvot blakus krāšņajai veiksmes dievietei.

Tad Kungs izdalīja bramaņiem ziedu vītnes, sandala pastu un beteļa riekstus. Bramaņi smaidot ienira laimes okeānā.

Daudzu bramaņu un viņu sievu pavadīts, nesot smaržīgas ziedu vītnes un aromātus, pienāca gudrais Vallabhāčārya un deva savu svētību Visuvarenajam Kungam.

Kad vakara debesis greznoja krāšņš sulriets, Kungs devās mazgāties un precīzi izpildīja nandimukha-sraddha ceremoniju, godinot senčus.

Tad gaisu piepildījas varena vibrācija bramaņiem skandējot Vēdas, mūziķiem spēlējot mridangas un panavas (mazas bungas), un daiļām meitenēm spēlējot ululas.

Kad bramaņu sievas godināja Šačī, viņa iebilda, “Kāda jēga godināt mani? Es esmu tikai sieviete, kura zaudējusi sava vīra lotospēdas. Labāk godiniet manu dēlu.”

Dzirdot mātes skumjos vārdus, kungs atcerējās Savu tēvu, un no bēdām asaras, lielas kā pērles, ritēja no viņa acīm un pilēja uz platajām krūtīm.

Stāvot starp citām sievietēm, māte Šačī uzlūkoja savu dēlu. Viņa teica, “O, dēls, kādēļ Tu šo labvēlīgo notikumu padari nelabvēlīgu, apslacot ar asarām no savām acīm?”

Dzirdot šos vārdus, Kungs izdvesa garu nopūtu. Viņa platās krūtis saguma, un mēnesim līdzīgā seja izbalēja kā mēness pusdienlaikā. Viņš teca:

“Man nav ne bagātību, ne skotāju. O, māt, tu esi izklāstījusi manu bēdīgo stāvokli. Es esmu ļoti nabadzīgs un nožēlojams. Saki man, ko lai es daru?”

“Nekavējoties izdali bramaņiem un sekotājiem, kādas vien bagātības tu redzi. Beteļa riekstus, smaržīgas puķu vītnes, drēbes un rotājumus.

“Man nav tēva. Es esmu vājš. Ak, māt, ko lai es saku? Lai arī mēs varam veikt rituālus, lai apmierinātu padievus, tā vietā mēs arvien pildam materiālos pienākumus.”

Kad viņa to dzirdēja, māte Šačī mierināja savu dēlu ar daudziem saldiem vārdiem. Tad viņa iezieda viņa krūtis ar sandalu un aguru.

Greznojies ar rotājumiem un ziedu vītnēm, svaidījies smaržīgām ziedēm, pilns salduma no visām trim pasaulēm, apbrīnojami daiļš un ar saldi smaidošu seju, Kungs mirdzēja diženā krāšņumā.

Tad bramanis Vallabhāčārya veica rituālus, lai gandarītu senčus un padievus, un tad izrotāja savu meitu ar daudziem vērtīgiem rotājumiem.

Tad daudzi bramaņi tika nosūtīti atvest līgavaini, kurš bija skaistākais no vīriešiem. Tie viņam veltīja laba vēlējumus sacīdami:

“O, bērns, lai tavs dzīves ceļš allaž ir labvēlīgs.” Tad, savu radinieku, bramaņu un sekotāju pavadīts, laimīgais Kungs iekāpa palankīnā un devās ceļā.

Tad Kungs ienāca Vallabhāčāryas namā, kuru krāšņi izgaismoja daudzas mirdzošas lampas. Vallabhāčārya uzskatīja, ka viņam ir ļoti paveicies.

Vallabhāčārya godināja Navadvīpas Kungu apmazgājot viņa kājas (pādya) un veica ari citus ziedojumus. Visuvarenais Kungs mirdzēja izcilā diženumā un viņa ķermenis bija visgraciozākais un daiļākais visās trijās pasaulēs.

Viņa platās rokas greznoja zelta aproces un rokassprādzes. Apburošais Kungs Gauračandra ar savu skaistumu aizēnoja pat zeltītā Meru kalna daiļumu un kalpa-druma koka izcilo krāšņumu.

Tad Vallabhāčārya piedāvāja Visuvarenajam Kungam savu grezni rotāto meitu, krāšņumā nepārspējamu kā rudens mēnessgaismu, kura iznīcina tumsu visos virzienos.

Meitene lūkojās uz Kunga lotospēdām, kuras tā jau izsenis tiecās sasniegt. Viņa bija krāšņa un daiļa kā dieviete Lakšmī, kad viņa no brīva prāta pieņēma kungu Nārāyanu par savu laulāto vīru.

Rotāti ar daudziem sumana ziediem, viņi lūkojās viens otrā, un viņu skatieni bija mīlas nektāra pilni. Viņi saplūda divu mirdzošu mēnešu žilbinošā savienībā.

Apsēdies, lai piedāvātu savu meitu Kungam, izglītotais Vallabhāčārja apmazgāja līgavaiņa kājas. Ar mīlestības pilnām acīm viņš piedāvāja Kungam goddevību, ar kuru bija pilna viņa sirds.

Tad Vallabhāčārja, kuram bija dzidra sirds, piedāvāja Kungam arghya, kas bija rotāts ar madhuparka, un piedāvāja arī greznu sēdekli Kungam, kurš ir visvarenākais no varenajiem, un kura pārpasaulīgā forma ir visdiženākā.

Tad Vallabhāčārya piedāvāja savu meitu Vislieliskākajam un Visaugstākajam Kungam. Vallabhāčāryas sirds piepildījās ar prieku, un visi mati uz viņa ķermeņa saslējās stāvus.

Kad krāšņās kāzas bija nosvinētas, Kungs, kurš ir visvarenais žēlastības okeāns, devās prom ar savu mīļoto, un viņa seja mirdzēja kā mēness, kas pildīts ar mēnesgaismu.

Visuvarenais Kungs, kurš uztur visas pasaules, iznīcināja ikviena ciešanas un izlēja laimi pār ikvienu uz pasaules. Kopā ar daiļo veiksmes dievieti, kura bija ieradusies kā Vallabhāčāryas meita, Kungs devās uz savām mājām.

Bramaņu sievu pavadībā un starojot no laimes par kāzām, māte Šačī pavadīja savu dēlu un viņa līgavu ienākam mājās.

Sajūsminātā māte Šačī izdalīja bagātīgas dāvanas, dārgus tērpus un daudz sandala pastas bramaņiem. Kad tas bija veikts, māte Šačī bija pacilātā garastāvoklī un ļoti laimīga.

Esot mājās Kungs vienmēr bija sajūsmā par savu mīļoto, daiļo veiksmes dievieti. Sekojot savas mātes atgādinājumiem, viņš rūpīgi veica ģimenes dzīves pienākumus.

Pieskaroties sava mīļotā ķermenim, Vallabhāčāryas meitu pārpludināja nektāra straumes. Vēlmju kokam viņas sirdī uzplaukstot daudzos ziedos, viņa staroja žilbinošā mirdzumā.

Vai šie divi lotosa pumpuri atmirdz viņas krūtīs esošajā ezerā? Vai tie ir divi brīnumaini augļi, kas briest uz viņas kaklarotas stīgām? Vai viņi ir divi gārņi, kuri rotaļājas skaistuma okeānā? Vai viņi ir divi izliekumi uz mīlestības padieva ziloņa pieres?

Vai viņi ir divas zelta krūkas, kuras radītājs Brahma darinājis, lai izrādītu savu prasmi izveidot skaistas lietas? Viņas jaunības pilnās krūtis, kā smalka juveliera darinātas, sniedza Kungam daudz prieka. Vallabhāčārya sacīja viņam šādus vārdus:

Ar savu seju, kautrīgiem un maigiem skatieniem, krāšņiem smaidiem un maigiem vaigiem kā medus koka (madhuka) ziedi, viņa nozaga sirdi tam, kurš jau bija viņas sirds pavēlnieks.

Ar krūtīm kā lieli ziedpumpuri, slaidu vidukli ar trīs ādas krokām, ar gracioziem gurniem un augšstilbiem, šī skaistā meitene nozaga sirdi tam, kurš jau bija viņas sirds valdnieks.

Tādējādi viņa lika vēsajai nektāra plūsmai no sava skaistuma plūst pie gaišā Valdnieka, Visuvarenā Kunga Gaurangas.

Cik gan daudzas dienas Kungs, kurš bija žēlsirdības okeāns, palika tur, lai sniegtu savu žēlastību cilvēkiem? Visbeidzot, savas žēlastības visbagātīgāk apveltīto sekotāju pavadībā, viņš devās ceļojumā.

Lai kur arī Kungs devās, dižens kā simtiem mēnešu un nesalīdzināms ne ar vienu, viņš žilbināja un apbūra ļaudis ar sava mirdzuma nektāru.

Lai arī atkal un atkal viņi ar savām acīm dzēra Kunga sejas mēness mirdzumu un mēnesi, kas ausa no viņa nektārpilnās dailes okeāna, arvien viņi nespēja sasniegt savu slāpju remdējumu.

Savā starpā ļaudis runāja, “Kā dēls viņš ir? Kas ir tā laimīgā un dievbijīgā sieviete, kas iznēsāja Viņu savā klēpī?”

“Viņš noteikti ir mīlestības padieva (Kāmadeva) iemiesojums. Viņš ir divtik izskatīgs kā mīlas padievs. Neviens kuru esam redzējuši un par kuru esam dzirdējuši, nespēj viņam līdzināties.”

Ar savām acīm dzerot Kunga sejas skaistumu, sieviete sacīja, “Kas ir šis cilvēks? Viņa ķermeņa skaistums sagrauj mīlestības padieva lepnumu.”

“Kāda nepārspējama skaistuma stīga ir rotaļīgi izaugusi no Viņa veiksmes krātuves? Viņš izstaro svētlaimi, kas aizēno mīlas dievieti Ratī.

Dzirdot apžilbināto sievieti runājam, Kungs, kurš ir kā Navadvīpā mirdzošs jauns mēness, veltīja ļaudīm labvēlīgu skatienu.

Tikai vien dzirdot Viņa svēto vārdu, cilvēki šķērso milzīgo atkārtotas dzimšanas un nāves okeānu. Kurš gan spēj aprakstīt Kunga diženo žēlastību, kuru viņš izrāda ļaujot uz sevi palūkoties.

Mazgājoties tās ūdeņos, žēlsirdīgais Kungs padarīja zemes Gangu īpaši veiksmīgu. Kopā ar daudziem svētiem sekotājiem, Visuvarenais Kungs uzturējās viņas krastos un pieskārās viņas ūdeņiem.

Piezīme: vārds Padmāvatī (Ganga) šeit attiecas uz Gangas austrumu daļu, kas plūst caur Austrumbengāliju (Bangladešu).

Piepildīta ar nektāru no Kunga pieskāriena, zemes Ganga ar augstajiem krastiem acumirklī tapa kā Ganga no debesu pasaulēm.

Ar rokām, kas bija viņas viļņi, redzokļiem, kas bija saphari zivis viņas ūdeņos, un gurniem, kas bija viņas platie krasti, skaistā Gangas dievība ar platajām, maigajām un tumšajām acīm allaž iepriecināja savu Kungu.

Ar noreibuša ziloņa gaitu, Kungs, kurš iepriecina savus svētos sekotājus, baudīja daudzas svētlaimīgas rotaļas, kas sajūsmināja sirdis cilvēkiem visā pasaulē.

Kungam bija maiga sirds un viņš bija krāšņš kā desmit miljoni mēnešu. Viņa mēnesim līdzīgā seja iepriecināja visus ļaudis, un tā viņš palika tur vairākus mēnešus un baudīja rotaļas skolotā lomā.

Tajā pat laikā veiksmes dieviete bija palikusi mājās. Viņa allaž domāja par savas dzīves Kungu, un čakli kalpoja savai vīramātei, masējot un mazgājot viņas lotospēdas, kā arī iepriecinot viņu citos veidos.

Ilgi viņa skumstot gaidīja savas dzīves Kunga atgriešanos. Viņa tam kalpoja, tīrot un svaidot viņa māju.

Viņas vārdi bija saldi un tīri kā atvēsinoša nektāra plūdi, tos dzirdot Šačī domāja, ka viņa dēla līgava patiešām ir pati veiksmes dieviete.

Dzīvojot ar vedeklu un mīlot viņu kā savu dēlu, Šačī ar sajūsmu gaidīja dēla atgriezšanos. Šādi pagāja ilgs laiks.

Kamēr Kungs baudīja savas rotaļas, laimes dieviete bieži domāja par viņu. Nošķirtība viņu apbēdināja un mocīja.

Tad, likteņa sūtīta, kāda ļoti ļauna, nikna un cietsirdīga čūska ar saviem asajiem, indes pilnajiem zobiem iekoda laimes dievietes kājā, kura smaržoja kā lotosa ziedi rudenī.

Ieraudzījusi notikušo, Šačī centās izsūkt indi. Viņa ļoti mīlēja sava dēla sievu, un allaž palika pie viņas un rūpējās par viņu.

Tika izmēģinātas daudzas pretindes. Bet visi mēģinājumi cieta neveiksmi. Saprotot, ka tas ir liktens pirksts, visi apjuka un kļuva nelaimīgi.

Esot pārliecināta, ka šī notikuma cēlonis ir pats Visaugstais Kungs, Šačī aiznesa savas vedeklas trauslo ķermeni uz Gangas krastu. Mīlestības pārņemta un dziļi nobēdājusies, viņa raudāja, un asaru Ganga plūda no viņas acīm.

Tad no debesīm nolaidās grezns lidaparāts, un padieviem kaisot ziedus, veiksmes dieviete, cieši aptvērusi sava laulātā drauga lotospēdas, pameta šo ķermeni.

Sērojošā Šačī apkampa savas vedeklas ķermeni, un aizlauztā balsī, caur asarām sacīja šos smagos vārdus:

Mans dēls, kurš ir tālu prom un kurš tev bija ļoti dārgs, atstāja tevi pie manis, un tagad es esmu visu ciešanu miteklis. Vai es vēl kādreiz redzēšu sava dēla seju?

Tu viņu mīlēji. Tu viņam kalpoji ar dziļu cieņu un goddevību. Kā gan tas iespējams, ka šajā brīdī tu nevarēji uz viņu lūkoties?

Tu sauci mani par māti. Kādēļ gan tagad tu neatbildi ar vārdiem pilniem laimes vai baiļu, ar smaidiem, padevību, kautrību? Es raudu pilna ciešanu. Kādēļ tu ar mani nerunā?

Ja tevī vairs nav kaut drusciņa mīlestības pret mani, arvien mans dēls ir tavas dzīves pavēlnieks. Ak, meitene, tava valoda bija tik salda, vai nošķirtība no viņa lika tev pamest šo ķermeni?

Ak, vismaigākā no būtnēm, tavas dzīves valdnieks allaž tevi mīlēja, bet tevī nav ne kripatiņas mīlestības pret viņu. Ak, māt, kādēļ tu šādi rīkojies?

Ak, meitene ar daiļajām uzacīm, ak, meitene, kuras acis bija pilnas asaru kad tu gaidīji sava vīra atgriešanos, lūdzu ieraugi manas bažas un nosusini manas asaras.

Tava sirds dega sāpēs, jo tu biji šķirta no savas dzīves valdnieka, ik dienas tu mani biedēji un mulsināji. Tev vajadzētu kaunēties.

Tavas sirds lotoszieds uzplauka tava Kunga sejas mēnessgaismas apspīdēts. Ak, cietsirdīgā, kā gan tu spēji uzlūkot viņa seju, lai tad aizietu? Kurp gan tu dosies?

Ak, cietsirdīgā čūska, mana vedekla bija ar maigu sirdi. Kamdēļ gan tu iekodi viņai un liki viņai mani pamest? Tevī nav ne piliena žēlastības.

Viņas ķermenis bija maigs kā siriša zieds, viņa bija tik trausla, ka pat ziedu pušķa pieskāriens viņai šķita pārāk raupjš. Tagad šis ķermenis deg asaru liesmās. Ak, čūska, kā gan tu uzdrīkstējies izšļākt savu indi un pakļaut viņu tādām ciešanām. Tagad arī es esmu mirusi.

Tā nelaimīgā Šačī sēroja, un asaras no viņas acīm atkal un atkal plūda pār viņas vedeklas seju.

Raudot viņa pārnāca mājās un ar grūtībām atgriezās pie saimnieces pienākumiem. Skumstot viņa domāja, “Kā gan es varēšu lūkoties acīs savam mirdzošajam dēlam, tagad kad viņa līgava ir aizgājusi?”

Pēc dvēseles glābjošas sludināšanas Bangladešā, gaišais, mēnesim līdzīgais Kungs Čaitanya atgriezās mājās. Viņš alka atbrīvot savu māti no ciešanām.

Ieraugot savu dēlu pēc ilgās prombūtnes, Šačī nekļuva laimīgāka. Vedeklas zaudējums viņai bija radījis milzīgas ciešanas.

Tad kungs godināja savu māti ar dandavatu (nogulšanos zemē uz sejas ar virs galvas izstieptām rokām, plaukstas sakļaujot), un pieskārās putekļiem uz viņas pēdām. Palūkojies, viņš redzēja, ka māte ir nelaimīga, un prasīja kas noticis.

Izlejot pār viņu savu vārdu nektāru, Kungs sacīja savai mātei, “Ak, māt’, kādēļ tu esi nelaimīga? Lūdzu, stāsti.”

Asaru staumes, kas plūda no mātes acīm, Viņam izteica visu. Smaidot Visuvarenais Kungs tūdaļ visu saprata.

Tava vedekla nebija parasta, cilvēciska būtne. Viņa ieradās uz šīs planētas, lai izpildītu savu misiju, un tagad ir atgriezusies atpakaļ garīgajā pasaulē.

Es zinu, kādēļ viņa šeit bija ieradusies, un zinu arī, kādēļ devās prom. Ak, māt, lūdzu, atmet savu apjukumu.

Dzirdot šos vārdus, Šačī kļuva priecīga. Viņa priecājās par savu dēlu, savu veiksmi un saviem radiniekiem. Viņa bija laimīga kā devesu valdnieka Indras sieva.

Visas viņas domas pildījās ar plāniem kā izprecināt savu dārgakmenim līdzīgo dēlu, un tādēļ lieliskā Šačī satikās ar Kasinathu, labāko no bramaņiem.

Bez kavēšanās viņa teica bramanim, “Es vēlos sarīkot savam dēlam kāzas. Lūdzu, apjautājies diženajam bramanim Sanātanam, vai viņš dos savu meitu manam dēlam par sievu.”

Dzirdot šos vārdus, bramanis tūdaļ devās pie Sanātanas, un ar prieku atkārtoja Šačī piedāvājumu rīkot diženas kāzas.

Noklausījies šos vārdus un apspriedies ar radiniekiem, Sanātana kļuva priecīgs. “Ir jāizvēlas labvēlīgs laiks, “ viņš sacīja.

Dzirdot šos vārdus, Kasinatha priecīgs atgriezās pie Šačī un pastāstīja viņai visu. To dzirdot Šačī pārņēma prieks.

Tad bramanis Sanātana sūtīja ziņnesi, kurš, paklanījies Šačī priekšā, sacīja, “Sanātana lūdz, lai viņa skaistā un tikumīgā meita kļūtu par jūsu dēla sievu.”

“Meitu sauc Višnuprija, un tas ir labs vārds. Jūsu dēlam viņu apprecot, abi būs laimīgi kā Šiva un Pārvatī.”

Kad ziņnesis atgriezās un pastāstīja ko bija dzirdējis, izglītotais bramanis Sanātana izjuta bezgalīgu svētlaimi.

Sirdij trīcot no prieka, bramanis, kurš bija slavens ar savu tīrību, izpētīja daudzus labvēlīgus rakstus, un izvēlējies tuvāko iespējamo laiku savas meitas kāzām, bija pilns sajūsmas.

Sagaidījis labvēlīgu laiku, cēlsirdīgais Sanātana izpildīja visas svēto bramaņu vēlmes.

Viņš apdāvināja daudzus diženus bramaņus ar beteļa riekstiem, sandala pastu un ziedu vītnēm. Bramaņu pavadībā viņš devās pie sava znota, un svētīja viņu ar daudzām mantrām.

Nākošās dienas saullēktā Kungs nopeldējās Gangā un veica savus ikdienas pienākumus. Cik gan ilgi bramaņi svaidīja viņu ar sandala pastu un dažādām smaržvielām?

Viņi teica, “O, svētais, esi slavēts! Nu ir pienācis labvēlīgs laiks tavām kāzām.” Dzirdot šos vārdus, žēlsirdīgais Kungs iekāpa greznā panankīnā.

Sēžot palankīnā Kunga diženais tēls tūdaļ pārspēja baltos rudens mākoņus, piena okeānu un Sumeri kalna smaili.

Visiem matiem uz viņa ķermeņa saceļoties stāvus no prieka, Sanātana tuvojās savam znotam, godināja viņu ar kāju apmazgāšanas ceramoniju, piedāvāja viņam sēdekli un citas dāvanas, un uzaicināja savu meitu stāties viņa priekšā.

Bramaņu sievas bijīgi godināja Kungu ar labvēlīgiem vīrakiem un uguns liesmiņām, un tad Sanātana piedāvāja savu meitu Kunga lotospēdām.

Sekoja varenas pathaku, dhakku un mardalu bungu skaņas, visi sauca “Uzvara!” un nolija puķu lietus. Smaidot viens otram, Kungs un viņa līgava mirdzēja diženā krāšņumā.

Mūzikas instrumentu skaņu un saucienu “Lai dzīvo! Uzvara!” pavadībā, Kungs veda savu līgavu uz mājām, un laimīgā Šačī ieaicināja dārgakmenim līdzīgo meiteni savās mājās.

 
Page last modified on May 03, 2018, at 06:40 PM